Visi plāni

Dzīvot savā aicinājumā

Septiņas dienas, kurās atklājam, ka tava dzīve nav nejaušība: tu esi radīts ar nodomu un mērķim.

  1. 1. diena

    Brīnišķi darināts

    Šodienas lasījums

    Pārdomas

    Uz mirkli aizver acis un padomā par visizsmalcinātāko, ko esi redzējis: lapas dzīslojumu, sniegpārslas rakstu, to, kā jaundzimušais satver tavus pirkstus. Tagad apdomā, ka Dievs tādu pašu nesteidzīgu, rūpīgu gādību veltīja tavai tapšanai. Tieši par to dzied psalmists Dāvids 139. psalmā, un viņš to rakstīja nevis kā teoloģisku lekciju, bet kā aizelsušos pielūgsmes darbu, kas dzimis no personiska izbrīna. Dāvids raksta: „Jo Tu esi radījis manu iekšieni, Tu mani esi darinājis mātes miesās. Es Tevi slavēju, ka esmu brīnišķi darināts; brīnišķi ir Tavi darbi, un mana dvēsele to ļoti labi zina” (Psalms 139:13, 14). Šeit lietotais ebreju vārds attiecas uz visdziļākajām daļām, burtiski uz nierēm, kas ebreju domāšanā bija dziļākā es mājvieta. Dievs nav tevi tikai uzskicējis no ārpuses; Viņš veidoja tavas apslēptās vietas. Vārds, kas tulkots kā „darinājis”, nes domu par savērpšanu vai aušanu kopā, kā meistars pie stellēm tumsā, pacietīgs un precīzs, nepalaižot garām nevienu detaļu. Tam, kas to lasa pirmoreiz, šī ir vienkārša patiesība: tu neesi kosmisks negadījums, nejauša bioloģiska sakritība, kļūda, kas jāattaisno. Pirms tu paņēmi pirmo elpu, Dievs jau strādāja pie tevis. Tam, kas jau ilgi staigā ar Kungu, apstājies pie tā, ka Dāvids saka: „mana dvēsele to ļoti labi zina.” Šai patiesībai nav jāpaliek galvā. Tai jānoguļas tik dziļi, lai tava dvēsele to zinātu tā, kā tavas plaušas zina elpot. Šodien daudzi no mums nesam brūces, kas čukst pretējo šim psalmam. Noraidījums, neveiksme, nevērīgi vārdi no kāda, kam vajadzēja mīlēt labāk: šīs balsis ir skaļas. Bet tām nav pilnvaras. Tas, kas tevi slepeni darināja, runā skaļāk par ikvienu balsi, kas jebkad tev teikusi, ka tu neko nenozīmē. Tu esi radīts ar nolūku, ar mērķi, Dievam, kas Savu darbu nosauca par brīnišķu. Lai šis vārds šodien tevi sasniedz: brīnišķs. Ne pietiekams. Ne pieņemams. Brīnišķs.

    Skatīt dienuPieejams audio
  2. 2. diena

    Radīti labiem darbiem

    Šodienas lasījums

    Pārdomas

    Gandrīz katru cilvēka sirdi klusi māc kāds jautājums: „Kāpēc es esmu šeit?” Mēs meklējam atbildi karjerā, attiecībās, sasniegumos un dažkārt tikai savā pārguruma dziļumā, kad nekas cits nav spējis apmierināt. Šodienas lasījumi mūs neatstāj minējumos. Tie atbild skaidri, un šī atbilde ir atbrīvojošāka, nekā vairums no mums ir uzdrošinājušies ticēt. Apustulis Pāvils, rakstot draudzei Efesā, nonāk pie viena no svarīgākajiem teikumiem visā Rakstu grāmatā: „Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu” (Efeziešiem 2:10). Vārds, kas tulkots kā „darbs”, grieķu valodā ir *poiēma*, no kura cēlies arī vārds „poēma”. Tu esi Dieva poēma. Poēma nav nejaušība: katrs vārds ir izraudzīts, katra rinda nolikta ar nodomu, katrs ritms ir apzināts. Un šī poēma, kā saka Pāvils, ir sarakstīta, lai kaut ko darītu: lai dzīvotu labos darbos, ko Dievs sagatavojis jau iepriekš. Jaunam lasītājam der pievērst uzmanību tam, kas rakstīts tieši pirms 10. panta. 8. un 9. pantā Pāvils skaidri parāda, ka mēs neesam izglābti ar savu pūliņu vai labestību. Žēlastība, Dieva neatalgotā un nepelnītā labvēlība, ir vienīgais mūsu pestīšanas pamats. Bet žēlastība nekad nav stāsta beigas, tā ir tā sākums. Mēs neesam izglābti ar labiem darbiem, bet mēs esam izglābti tieši tiem. Tavā glābšanā ir iebūvēts mērķis. Pravietis Jeremija runā ar tautu trimdā, pārvietotu, apjukušu, tādu, kas prāto, vai Dievs tos nav aizmirsis, un pasludina šo vārdu: „Jo Es zinu, kādas domas Es par jums domāju, saka Tas Kungs, miera domas un ne ļaunuma domas, lai Es jums dotu nākotni un cerību” (Jeremijas 29:11). Ja šodien jūties kā trimdā, tālu no tās vietas, kur domāji būt, neziņā par nākamo soli, Dieva vēsts nav mainījusies. Viņš nav pārskatījis Savus plānus attiecībā uz tevi. Viņš joprojām domā par tevi miera domas, un labie darbi jau gaida tev ceļā priekšā.

    Skatīt dienuPieejams audio
  3. 3. diena

    Uzticies Ceļa Gatavotājam

    Šodienas lasījums

    Pārdomas

    Lielākā daļa no mums ir stāvējuši krustceļos: reizēm īstos, reizēm neredzamos, kas neļauj aizmigt pat divos naktī. Kurā virzienā iet? Kuru darbu izvēlēties, kuras attiecības, kuras durvis? Vēlme zināt īsto ceļu ir viena no vispārcilvēciskākajām cilvēka sirds ilgām. Šodienas Raksti mums nedod karti ar katru pagriezienu. Tie dod kaut ko labāku: tie mūs iepazīstina ar pašu Kartes veidotāju. „Paļaujies uz To Kungu no visas savas sirds un nepaļaujies uz savu prātu. Atzīsti Viņu visos savos ceļos, tad Viņš darīs taisnas tavas takas” (Salamana Pamācības 3:5-6). Salamans, visgudrākais cilvēks, kāds jebkad dzīvojis, mums nesaka, ka mūsu prāts ir nevērtīgs vai ka domāt ir slikti. Viņš brīdina no noteikta veida atbalstīšanās: tādas, kas liek savu ierobežoto skatījumu centrā un Dieva gudrību uzskata par papildinājumu, nevis par avotu. „No visas savas sirds” ir atslēgas vārdi. Pusuzticēšanās nav uzticēšanās; tā ir kaulēšanās. Dievs neprasa, lai tava uzticība iegūtu balsu vairākumu. Viņš prasa visu. Tam, kas Rakstos ir jauns, „atzīt Viņu” vienkārši nozīmē aicināt Dievu katrā savas dzīves nostūrī: ne tikai svētdienas nostūros, ne tikai izmisuma brīžos, bet arī parastajos otrdienas pēcpusdienas nostūros. Apsološana, kas pievienota šādai visas dzīves atzīšanai, aizrauj elpu: Viņš darīs taisnas tavas takas. Ne ieteiks. Ne pastumās. Vadīs. 37. psalms šai uzticībai piešķir niansi, ko viegli palaist garām. „Priecājies par To Kungu, tad Viņš tev dos, ko tava sirds kāro” (Psalms 37:4). Daudzi to lasa kā darījumu: priecājies par Dievu un dabūsi, ko vēlies. Bet dziļākā patiesība ir skaistāka: kad tu patiesi priecājies par Dievu, tavas vēlmes sāk veidoties pēc Viņa sirds. Tu sāc vēlēties to, ko vēlas Viņš. Ceļš un vēlme sāk saplūst. Pieredzējušam ticīgajam tas ir aicinājums pārbaudīt ne tikai to, vai uztici Dievam savus lēmumus, bet arī to, vai tu patiesi priecājies par Viņu: ne par Viņa dāvanām, ne par Viņa atbildēm, bet par Viņu pašu.

    Skatīt dienuPieejams audio
  4. 4. diena

    Sāls un gaisma

    Šodienas lasījums

    Pārdomas

    Jēzus sēdēja kalna nogāzē, apkārt vienkārši ļaudis: zvejnieki ar sacietējušām rokām, muitnieki ar sarežģītu pagātni, mātes ar nogurušām acīm, slimie un meklētāji. Viņš paraudzījās uz viņiem un teica vārdus, kas droši vien apklusināja katru sarunu: "Jūs esat zemes sāls" un "Jūs esat pasaules gaisma" (Mateja 5:13-14). Ne "jūs varētu būt", ne "jums vajadzētu censties būt". Jūs esat. Tagadnē. Pasludinājums, nevis pamācība. Sengrieķu un ebreju pasaulē sāls nebija galda piedeva, tā bija izdzīvošana. Tā pasargāja gaļu no bojāšanās, piešķīra ēdienam garšu, to lietoja derībās un pielūgsmē. Pasaule bez sāls bojājās. Kad Jēzus nosauca Savus sekotājus par zemes sāli, Viņš teica: jūsu klātbūtne šajā pasaulē nav rotājums, tā ir saglabājoša. Jūs bremzējat sabrukumu. Jūs ienesat garšu tur, kur citādi būtu tukšums un nedzīvība. Viņš neprasa, vai jūs esat sāls, bet gan, vai neesat zaudējuši savu sālsumu, vai ietekme, kam dabiski jāplūst no Dievam nodotas dzīves, nav kļuvusi vāja kompromisu vai klusēšanas dēļ. Gaismas tēls ir tikpat neatliekams. "Pilsēta, kas uz kalna stāv, nevar palikt apslēpta" (Mateja 5:14). Gaismai nav jācenšas būt gaismai. Tā vienkārši spīd, un tumsai nav atbildes. Jēzus saka, ka tava dzīve, tava īstā, ikdienišķā dzīve, ir domāta kā šī pilsēta uz kalna. Ne izrāde. Ne reliģiska šovbiznesa spēle. Patiess spožums, kas rodas, esot savienotam ar Avotu. "Tā lai jūsu gaisma spīd cilvēku priekšā, lai viņi redz jūsu labos darbus un teic jūsu Tēvu debesīs" (Mateja 5:16). Ievēro gaismas galamērķi: tā nebeidzas ar to, ka cilvēki apbrīno tevi. Tā beidzas ar to, ka cilvēki slavē Dievu. Jaunam ticīgajam šis ir tavs uzdevums: tu esi izglābts ar mērķi, kas skar cilvēkus tev apkārt. Ilggadējam Jēzus sekotājam to vērts klusi pārdomāt: vai tava gaisma ir spīdējusi, vai arī tā ir paslēpta zem steigas, bailēm un sirds lēnas aizslīdēšanas, kas kļuvusi pārāk ērta, mģēri? Mērķis nav tikai lielā skatuve. Tas spīd laipnā vārdā, uzticīgā klātbūtnē, dzīvē, kas smaržo citādi nekā pasaule visapkārt.

    Skatīt dienuPieejams audio
  5. 5. diena

    Dāvanas kalpošanai

    Šodienas lasījums

    Pārdomas

    Romiešiem 12. nodaļā ir brīdis, kad Pāvils klusi, bet ievērojami dara kaut ko īpašu: pirms viņš pasaka kaut vienu vārdu par dāvanām, viņš runā par to, kā mēs domājam par sevi. „Jo caur to žēlastību, kas man dota, es saku ikvienam jūsu starpā: nedomājiet par sevi augstāk, nekā jādomā, bet domājiet pieticīgi, kā Dievs katram ir piešķīris ticības mēru” (Romiešiem 12:3). Viņš visu sarunu par dāvanām iesēj pazemības augsnē, jo pārprasta dāvana kļūst par goda zīmi, bet goda zīme kalpo tikai tam, kas to tur rokās. Pēc tam Pāvils atklāj to, kas viņa pirmajiem lasītājiem, dzīvojot pasaulē, kur cilvēkus vērtēja pēc dzimuma, bagātības un stāvokļa, būtu licies pārsteidzošs: katrs miesas loceklis ir vajadzīgs. Pravietošana, kalpošana, mācīšana, pamudināšana, devība, vadīšana, žēlsirdība: tās nav balvas iespaidīgajiem. Tie ir darba rīki, kas ierādīti parastām rokām citu labā. Grieķu pasaule apbrīnoja vientuļo varoni. Pāvils tā vietā norāda uz miesu, kurā acs nevar sacīt rokai: „Tevis man nevajag.” Pēteris šo domu turpina un piešķir tai svaru, kas liek apstāties: „Kalpojiet cits citam, katrs ar tādu žēlastības dāvanu, kādu viņš ir saņēmis, kā labi daudzējādās Dieva žēlastības namturi” (1. Pētera 4:10). Atslēga ir vārds „namturis”. Namturis nepieder tas, ko pārvalda; viņam tas uzticēts cita vārdā. Tava dāvana nekad nebija dota, lai to krātu, slēptu vai izmantotu savai izcelšanai. Tā tev uzticēta tevi apkārtējo cilvēku labā. Tieši šeit mērķis kļūst ļoti praktisks. Varbūt tu gadiem ilgi esi prātojis, kāds ir tavs mērķis, un meklējis apvāršņos kādu lielu aicinājumu. Taču mērķis bieži jau ir tavās rokās: tajā, kā tu iedrošini nomāktu draugu, tavas kalpošanas klusajā uzticībā, devībā, ko tu parādi bez uzspēlēta godalgojuma. Jautājums nav tikai: „Kāda dāvana man ir?”, bet arī: „Vai es to, kas man dots, lietoju citu labumam un Dieva godam?” Tāda ir namtura dzīve, un tāda ir dzīve ar mērķi.

    Skatīt dienuPieejams audio
  6. 6. diena

    Visu, ko jūs darāt

    Šodienas lasījums

    Pārdomas

    Kolosas pilsēta atradās pie rosīga tirdzniecības ceļa, un cilvēki, kuriem Pāvils rakstīja, dzīvoja tādu pašu sadalītu, nodalītu dzīvi, kādu daudzi no mums dzīvo šodien: svētās lietas vienā nostūrī, ikdienas darbs citā, ģimenes dzīve vēl kaut kur citur. Šajā sadalītajā pasaulē Pāvils iemet teikumu kā akmeni mierīgā ūdenī: „Un visu, ko jūs darāt vārdos vai darbos, to darait visu Kunga Jēzus vārdā, pateikdamies caur Viņu Dievam Tēvam” (Kolosiešiem 3:17). Visu. Viss. Šiem vārdiem nepaliek ārpusē neviens dzīves nostūris. Pirmo reizi lasītājam šis pants ir atvērtas durvis: lai dzīvotu dzīvi ar jēgu, tev nevajag ne kancelēs, ne amata. Maltīti, ko vāri, e-pastu, ko sūti, grīdu, ko slauki, bērnu, ko vakarā apsedz, visu to var darīt „Kunga Jēzus vārdā”. Šie vārdi nenozīmē visam, ko dari, piekabināt reliģisku zīmi. Tie nozīmē darīt to Viņa autoritātē, Viņa raksturam cienīgā veidā, kā Viņa pārstāvis. Tiem, kas ar Dievu staigā jau gadiem, šeit ir dziļāka straume. Pāvils raksta kalpiem, sākotnējā situācijā vergiem, un liek viņiem strādāt „no sirds kā Kungam, ne kā cilvēkiem” (Kolosiešiem 3:23). Šiem cilvēkiem nebija ne stāvokļa, ne atzinības, ne zemes atlīdzības cerību. Un Pāvils saka, ka viņu skatītājs nav viņu kungs, bet pats Kungs. Tas visu pārvērtē. Visneredzamāko darbu, kas darīts uzticīgi, redz Tas, kura skatiens ir vissvarīgākais. Tā ir šīs dienas lielā dāvana: dzīves jēga nav paredzēta tikai izciliem brīžiem. Tā mājo ikdienišķajos, kad tu izvēlies ielikt visu savu sirdi tajā, kas ir tavā priekšā. Jautājums nekad nav „Vai šis darbs ir manis cienīgs?” Jautājums ir „Vai es šajā darbā ieguldu to, kas ir cienīgs?” Kad atbilde ir jā, kad tu mazgā traukus, vadi sapulci vai rūpējies par vecojošu vecāku kā Kungam, tu staigā savā aicinājumā tieši tur, kur stāvi.

    Skatīt dienuPieejams audio
  7. 7. diena

    Dzenos uz mērķi

    Šodienas lasījums

    Pārdomas

    Mēs esam sasnieguši šī ceļojuma pēdējo dienu, un Pāvils mūs satiek nevis finiša līnijā, bet sacensības vidū, tieši tur, kur dzīvo lielākā daļa no mums. „Ne ka es to jau būtu sasniedzis vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, vai es to arī varētu satvert, jo mani pašu ir satvēris Kristus Jēzus,” viņš raksta Filipiešiem 3:12. Šie ir apustuļa Pāvila vārdi, cilvēka, kas uzrakstīja pusi Jaunās Derības, dibināja draudzes visā tolaik zināmajā pasaulē un tika uzrauts trešajās debesīs. Un viņš saka: es vēl neesmu sasniedzis. Es vēl stiepjos. Tajā ir milzīga atvieglojuma un milzīga izaicinājuma. Atvieglojums ir šāds: tev nav jābūt visam skaidram, pirms sāc iet mērķī. Pats Pāvils joprojām devās uz priekšu. Izaicinājums ir šāds: dzīšanās nedrīkst apstāties. Viņš to sašaurina vienā noteicošā kustībā: „aizmirsdams to, kas aiz manis, un stiepdamies uz to, kas priekšā, es dzenos uz mērķi, lai iegūtu godalgu, uz ko Dievs mūs aicinājis augšup Kristū Jēzū” (Filipiešiem 3:13, 14). Aizmirst. Stiepties. Dzīties. Tie ir darbības vārdi, kas runā par apzinātu, nepārtrauktu kustību. Ebreju vēstules autors pievieno tēlu, kas to padara redzamu: liels liecinieku mākonis, ticīgi vīri un sievas no visiem laikiem, kas ieskauj mūs kā stadions, pilns ar tiem, kuri savu sacensību jau noskrējuši. „Lai nometam katru nastu un grēku, kas mūs tik viegli ieskauj, un ar pacietību skriesim sacensībā, kas mums nolikta” (Ebrejiem 12:1). Ievēro: tā ir sacensība, kas *mums* nolikta. Ne kāda cita sacensība. Ne tā, kādu tu vēlējies. Tā, kas nolikta tev, ar tavu īpašo ceļu, tavām īpašajām dāvanām, tavu īpašo aicinājumu. Šonedēļ tu esi redzējis, ka esi radīts ar nolūku un mērķim, ka Dievs tevi veidoja, pirms tu vēl ievilki elpu, ka Viņš tevi sauc vārdā, ka Viņš ir ielicis dāvanas tavās rokās un darbu tavu kāju priekšā. Jautājums, kas paliek, ir tas, uz kuru vari atbildēt tikai tu: vai tu dzensies? Vai nolikīsi gan vakardienas neveiksmju, gan vakardienas slavas nastu, pievērsīsi acis Jēzum un skriesi sacensībā, ko Viņš tev iezīmējis? Mērķis ir priekšā. Aicinājums ir augsts. Un Tas, kas tevi iesāka kustībā, ir uzticīgs novest tevi līdz galam.

    Skatīt dienuPieejams audio