Trīs nedēļas ar Jāņa evaņģēliju, katru dienu pa vienai nodaļai: nesteidzīga ceļošana kopā ar Jēzu no sākuma līdz augšāmcelšanai.
1. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Pirms pirmais putns nodziedāja, pirms pirmais vilnis sitās pret pirmo krastu, pirms pašam laikam bija vārds, bija Vārds. Jānis savu evaņģēliju nesāk ar silīti vai brīnumu. Viņš sāk pirms sākuma. „Sākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Dievs bija Vārds.” Ja šis teikums tev trāpa kā akmens, iemests mierīgā ūdenī, tas ir labi. Ļauj viļņiem iet tālāk. Tam, kas lasa pirmo reizi, šeit ir atslēga: Jānis sauc Jēzu par „Vārdu”, grieķu valodā Logos. Šis nosaukums būtu apturējis gan ebreju, gan grieķu lasītājus. Ebreju domāšanā Dieva Vārds bija tas spēks, ar kuru radība tika izsaukta esamībā. Grieķu domātājam Logos bija kārtības princips, kas slēpjas aiz visas realitātes. Jānis raugās uz abām auditorijām un saka: tam, uz kuru jūs esat tiekušies, uz kuru jūs esat tiecušies ar savu prātu, ir vārds, un Viņš tapa miesa. Šie vārdi: „Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū” ir eņģes, uz kurām griežas visa cilvēces vēsture. Mūžīgais iegāja laicīgajā. Bezgalīgais ietērpās ādā. Viņš nenosūtīja vēsti, Viņš pats tāda kļuva. Un Jānis, kas Jēzu pazina personīgi, kas bija ēdis kopā ar Viņu un gājis blakus pa putekļainiem ceļiem, to saka ar klusu pārliecību cilvēka, kurš to redzējis ar savām acīm: „mēs redzējām Viņa godību.” Tu, kas jau ilgi ej ticībā, pabūsi šeit vēl mirkli. Ievēro, ka Vārds bija ne tikai ar Dievu, Viņš bija vērsts pret Dievu, vaigu vaigā, mūžīgās mīlestības attiecībās, pirms vēl kaut kas cits pastāvēja. Pestīšana, ko Viņš nes, nav darījums, kas izdomāts krīzē. Tā plūst no sadraudzības, kas bijusi vienmēr. Tevi mīlēja, pirms pasaulei bija iemesls tevi mīlēt. Šodien, lai kur tu atrastos, vai šīs lappuses tev ir jaunas, vai jau mīļas un pierastas, aicinājums ir tas pats. Gaisma joprojām spīd. Tumsa to nav aptvērusi. Un Vārds joprojām stiepjas pretī tev.
2. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Vietā, kur Jēzus veica savu pirmo brīnumu, ir kaut kas brīnišķīgi ikdienišķs. Ne tempļa. Ne troņa zāle. Kāzas. Ciema svinības, kurās pietrūka vīna, un māte klusi atnesa savas rūpes pie sava Dēla. Jāņa evaņģēlija otrā nodaļa sākas ikdienas dzīves vidū, un tieši tā ir tās jēga. Marijas vārdi kalpiem ir vieni no klusi spēcīgākajiem visos Rakstos: „Ko Viņš jums sacīs, to darait!” Viņa precīzi nezina, ko Viņš darīs. Viņa zina tikai to, kas Viņš ir. Tāpēc viņa vērš visus apkārtējos uz Viņu un pati atkāpjas. Šajā vienā teikumā ir vesela ticības teoloģija. Viņa nemāca Jēzu, viņa Viņam uzticas. Viņa nevada iznākumu, bet sagatavo kalpus paklausīt. Ja tu kādreiz esi lūdzis izmisuma lūgšanu, nezinot, kā Dievs atbildēs, tu esi stāvējis tieši tur, kur stāvēja Marija. Jēzus liek kalpiem piepildīt sešus akmens traukus, kādus lietoja ebreju šķīstīšanās rituālos, līdz malām ar ūdeni. Katra detaļa ir svarīga. Šie trauki bija domāti mazgāšanai, ceremoniālās nešķīstības noņemšanai. Jēzus ņem to, kas radīts rituālam, un pārvērš par kaut ko, kas nes prieku svētkos. Veco mazgāšanās un pūļu kārtību kluji, žēlastībā nomaina kaut kas jauns. Kad mielasta vadītājs nogaršo rezultātu, viņš ir pārsteigts: labākais vīns ir saglabāts līdz beigām. Jaunajam lasītājam šis brīnums ir „zīme”, un Jānis šo vārdu lieto apzināti. Zīme norāda ārpus sevis. Brīnums ir īsts, bet tas ir arī signāls: tas, kas to dara, nav parasts rabīns. Ilgstošam ticīgajam vērts apdomāt, ko „akmens trauki” varētu nozīmēt tavā dzīvē: reliģiskās ikdienas gaitas, pienākuma pildīšanas ieradumus, kas kļuvuši sausi. Jēzus nav nācis nosodīt tavus tukšos traukus. Viņš ir nācis tos piepildīt līdz malām un pārvērst par kaut ko, kas sagādā prieku. Labākais Viņa rokās nekad nav aiz tevis. Tas vienmēr tiek gatavots.
3. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Nikodēms nāk naktī. Viņš ir farizejs, viens no izglītotākajiem, cienījamākajiem un reliģiski visvairāk sasniegušajiem vīriem Jeruzālemē. Viņš visu mūžu ir pētījis Rakstus. Viņš ir turējis bauslību ar rūpīgu precizitāti. Un tomēr kaut kas viņā neļauj rimties. Viņš nāk tumsā, varbūt lai netiktu redzēts, varbūt tāpēc, ka jautājumi, kas viņā dega, vairs nevarēja gaidīt dienas gaismu. Lai kāds bija iemesls, Jēzus uzņem viņu bez neviena pārmetuma vārda. Durvis ir atvērtas, pat pusnaktī. Jēzus uzreiz skar to, kas Nikodēmam visvairāk vajadzīgs: "Patiesi, patiesi, Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, tas nevar redzēt Dieva valstību." Nikodēms, mācītais vīrs, klūp pār šiem vienkāršajiem vārdiem. Piedzimt no jauna? Kā pieaudzis cilvēks var otrreiz ieiet savas mātes miesās? Viņš domā miesīgi, kad Jēzus runā garīgi, un šī neizpratne nav raksturīga tikai Nikodēmam. Daudzi cilvēki šodien dzird "piedzimt no jauna" kā reliģisku birku, nevis kā dzīvu patiesību. Jēzus domā kaut ko radikālu: Dieva dzīvībai ir jābūt iestādītai tevī no augšienes. Tu nevari ieiet ar prātošanu, nopelniem vai mantojumu. Tev jākļūst jaunam. Tad nāk pants, ko dēvē par evaņģēliju miniatūrā: "Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību." Izlasi to lēnām. Aptvērums ir pārsteidzošs: visa pasaule. Motīvs ir mīlestība, nevis pienākums, nevis aprēķins, bet mīlestība. Veids ir došana, visdārgākā dāvana, kādu vien var iedomāties. Un aicinājums ir atvērts: neviens. Šis vārds neizslēdz nevienu. Pirmoreiz lasītājam šis ir sirdspuksts visam, ko Jānis atklās turpmākajās astoņpadsmit nodaļās. Ticīgajam, kas Jāņa 3:16 ir citējis tūkstoš reižu, ieteicams apstāties pie vārda "tik": tas runā ne tikai par Dieva mīlestības faktu, bet arī par tās mēru. Cik ļoti Dievs mīlēja pasauli? Tik ļoti, ka Viņš deva. Krusts nebija nepatīkama nepieciešamība. Tā bija mīlestība, atmērīta līdz pēdējam pilienam. Nikodēms atnāca tumsā. Viņš aizgāja, nesot gaismu, ko vēl nespēja pilnībā izskaidrot. Tā pati Gaisma tiek piedāvāta arī tev šodien.
4. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Ir dienas vidus, karstākā stunda, kad neviens saprātīgs cilvēks neiet smelt ūdeni. Un tomēr pie akas nāk kāda sieviete. Viņa nāk viena, un šī vientulība nav nejauša. Viņas pagātne ir padarījusi viņu par svešinieci pat savu ļaužu vidū. Viņa negaida sarunu. Un noteikti negaida tādu sarunu, kāda viņai tūlīt būs. Jēzus jau sēž pie akas, kad viņa ierodas. Jānis mums stāsta, ka Viņam "bija jāiet caur Samariju", un tas bija ceļš, kuru lielākā daļa jūdu mācītāju apgāja, jo jūdus un samariešus vienoja vienīgi savstarpēja nicināšana. Bet Jēzus iet pa garo ceļu cauri grūtajai vietai, jo tur ir kāda sieviete, kas jāatrod. Viņš lūdz viņai dzērienu ūdens, un tādējādi pārkāpj visas tā laika sabiedrības robežas: reliģiskās, etniskās un morālās. Viņa ir pārsteigta: "Kā Tu, jūds būdams, vari prasīt dzert no manis, samarietes?" Viņa atbilde apgriež visu sarunu kājām gaisā. Slāpju mocīts nav Viņš. Tā ir viņa. "Ja tu zinātu Dieva dāvanu un kas tas ir, kas tev saka: dod Man dzert, tad tu Viņam lūgtu, un Viņš tev dotu dzīvo ūdeni." Viņa ir atnākusi smelt ūdeni un doties prom. Viņš ir atnācis piedāvāt tai ko tādu, pēc kā viņa nekad vairs nealks: ne zemes avotu, bet dzīvā ūdens aku, kas veldzē līdz mūžīgai dzīvībai. Viņš nerunā par dzeršanu. Viņš runā par dziļo, neremdināmo ilgu cilvēka dvēselē, ko nav pilnībā remdinājusi neviena attiecība, neviens sasniegums un neviena reliģija. Tad pienāk brīdis, kas maina visu. Viņš pastāsta tai par viņas pašas dzīvi: pieci vīri, un tas, ar kuru viņa tagad kopā, nav viņas vīrs. Viņš to nesaka cietsirdīgi. Viņš to saka ar mieru tā, kas pazīst viņu ilgāk, nekā viņa pati sevi pazīst. Viņa netiek apkaunota ticībā, viņa tiek ieraudzīta ticībā. Viņa skrien atpakaļ uz savu pilsētu un saka: "Nāciet, skatiet cilvēku, kas man pateicis visu, ko esmu darījusi; vai Viņš nebūtu Kristus?" Tiem, kas ticībā ir jauni: ievēro, ka Jēzus izvēlējās šo sievieti, mazticamu, aizmirstu, dzīvojošu uz sabiedrības malas, par pirmo cilvēku Jāņa evaņģēlijā, kam Viņš atklāti pasludināja sevi par Mesiju. Tiem, kas ticībā ir pieredzējuši: kur tu esi smēlis no nepareizām akām? Dzīvais ūdens joprojām tiek piedāvāts, un šis piedāvājums joprojām ir bez maksas.
5. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Iztēlojies segtu lievenī pie dīķa Jeruzalemē: piecas zāles, pilnas slimnieku, aklo, kropļu, cilvēku, kas bija pārstājuši gaidīt ko labu. Viņi bija dzirdējuši, ka ūdens reizēm top kustināts un, kas pirmais tajā iekāps, tas tiks dziedināts. Viens cilvēks tur gulēja jau trīsdesmit astoņus gadus. Trīsdesmit astoņus gadus vērojis, kā citi tiek pirmie. Trīsdesmit astoņus gadus gandrīz. Jēzus dodas taisni pie viņa. Ne pie dramatiskākā gadījuma, ne pie tā, kurš kliedz skaļāk, bet pie šī cilvēka, kuru gadu desmiti gaidīšanā bija novārdzinājuši. Viņš uzdod jautājumu, kas izklausās gandrīz dīvaini: „Vai tu gribi kļūt vesels?” (Jāņa 5:6). Kāpēc jautāt slimam, vai viņš grib tikt dziedināts? Tāpēc, ka Jēzum nerūp tikai salabot ķermeni. Viņš redz visu cilvēku, arī to viņa daļu, kas varbūt jau bija samierinājusies ar bezspēcību un iemācījusies sevi definēt ar savu stāvokli. Cilvēks uz jautājumu pat neatbild tieši. Viņš skaidro, kāpēc līdz šim nav izdevies. Viņš joprojām domā par dīķi, joprojām raugās uz veco kārtību. Un Jēzus vienkārši runā: celies, ņem savu gultu un staigā. Nekāda ūdens. Nekādas rituāla. Nekādas gaidīšanas. Tikai Dieva Dēla vārds, un trīsdesmit astoņu gadu paralīze beidzas vienā teikumā. Bet nodaļa ar to nebeidzas. Reliģiskie vadoņi ir nikni, nevis tāpēc, ka cilvēks ir dziedināts, bet tāpēc, ka tas noticis sabatā. Jēzus atbild ar vienu no visaizraujošākajiem apgalvojumiem visos Rakstos: ka Viņš un Tēvs strādā kopā, ka Dēlam ir vara dot dzīvību un ka tie paši Raksti, ko vadoņi pēta, liecina par Viņu. Dziedināšana bija zīme, apgalvojums ir būtība. Šodien sadzirdi, ka Jēzus tev jautā to pašu klusko jautājumu. Vai tavā dzīvē ir vieta, ieradums, bēdas vai bailes, kur tu klusītēm esi pārstājis cerēt kļūt vesels? Viņš negaida, ka tu atradīsi īsto dīķi vai īsto brīdi. Viņš stāv tieši blakus tev un jautā, vai tu gribi.
6. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Dienu pirms šīs sarunas Jēzus bija pabarojis piecus tūkstošus cilvēku ar pieciem maizes klaipiem un divām zivīm. Ļaudis bija ēduši, līdz paēduši, un tagad viņi bija pārgājuši jūru, lai Viņu atkal atrastu. Tas ir viegls brīdis, kas drīz kļūst par izmeklējošu: Jēzus paskatās uz ļaudīm un saka, būtībā, ka viņi nav šeit tāpēc, ka redzējuši brīnumu, bet tāpēc, ka dabūjuši brīvu maltīti. Viņi grib maizi. Viņš grib dot viņiem Sevi. Tam seko viena no dziļākajām un prasīgākajām mācībām, ko Jēzus jebkad devis. Viņš pasludina: „Es esmu dzīvības maize. Kas pie manis nāk, tas nesalks, un kas manī tic, tas nekad neslāps” (Jāņa 6:35). Tam, kas lasa pirmo reizi, ievēro, ko dara Jēzus: Viņš ņem visvienkāršāko cilvēka vajadzību, ēdienu, izdzīvošanu, to, bez kā nevar dzīvot, un saka, ka Viņš ir atbilde uz vēl dziļākām tieksmēm. Ikviens cilvēks, kas jebkad dzīvojis, zina, ko nozīmē alkt pēc kaut kā, ko nevar pat īsti nosaukt. Jēzus to šeit nosauc. Ļaudis iebilst. Viņi grib zīmi, un tas ir ironiski, jo tikko redzējuši, kā Viņš pabaro tūkstošus. Viņi piemin mannu, maizi, ko Dievs deva viņu tēviem tuksnesī. Jēzus saudzīgi labo: šo maizi nedeva Mozus, bet Tēvs, un tā maize vienmēr norādīja uz kaut ko labāku. Patiesā maize no debesīm dod dzīvību pasaulei, un šī maize ir Persona. Nodaļas beigās daudzi mācekļi aiziet. Šī mācība esot pārāk grūta, viņi saka. Jēzus pagriežas pret divpadsmit un jautā, vai arī viņi gribot aiziet. Pētera atbilde ir viena no skaistākajām evaņģēlijos: „Kungs, pie kura mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi” (Jāņa 6:68). Pēteris nesaka, ka būtu visu sapratis. Viņš saka, ka nav kur citur iet. Tā ir godīgā atzīšanās ikvienai dvēselei, kas patiesi satikusi Jēzu. Ne tāpēc, ka uz katru jautājumu būtu atbilde, bet tāpēc, ka tikai Viņš remdē visdziļāko tieksmi. Ar ko tu šodien barojies, kas vakarā tevi atstāj tukšu? Dzīvības maize joprojām tiek piedāvāta.
7. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Ir Lieveņu svētku pēdējā diena. Tā ir nedēļu ilga svinēšana Jeruzālemē, kur ik dienu priesteris nesa ūdeni no Siloas dīķa un izlēja to pie altāra, kā dzīvu piemiņu par ūdeni, ko Dievs deva Izraēlam tuksnesī. Ļaudis ir sapulcējušies, ceremonija ir sasniegusi kulmināciju, un tieši šajā spriedzes pilnajā brīdī Jēzus nostājas un sauc vārdus, kas noteikti apklusināja katru sarunu visapkārt: „Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer!” (Jāņa evaņģēlijs 7:37). Jaunam lasītājam palīdzēs zināt, ko šie svētki nozīmēja tiem ļaudīm. Ūdens sausā zemē nav tikai ērtība, tas ir pati dzīvība. Visa ceremonija bija lūgšana, ilgas, atgādinājums, ka Dievs reiz lika ūdenim izplūst no klints. Jēzus stāv tieši šīs lūgšanas vidū un saka: Es esmu atbilde uz to. Viņš iet vēl tālāk: kas Viņam tic, tas ne tikai saņems dzīvo ūdeni, bet pats kļūs par tā avotu. „No viņa miesām plūdīs dzīvā ūdens straumes” (Jāņa evaņģēlijs 7:38). Dieva Gars, kas mājo cilvēkā, ne tikai remdē slāpes, bet arī plūst pāri malām. Šī nodaļa ir pilna ar šķelšanos. Daži saka, ka Viņš ir pravietis. Daži saka, ka Viņš ir Kristus. Daži grib Viņu apcietināt. Pat kalpi, kas sūtīti Viņu sagrābt, atgriežas tukšām rokām un vienkārši saka: „Neviens cilvēks vēl nekad tā nav runājis, kā šis cilvēks” (Jāņa evaņģēlijs 7:46). Jēzus vārdos ir kas tāds, kas aptur cilvēkus, pat ja viņi nāk ar nodomu apturēt Viņu. Nikodēms, ar kuru mēs iepazināmies trešajā nodaļā, kad viņš nāca pie Jēzus naktī, klusi paceļ balsi augstajā padomē un prasa taisnīgu attieksmi. Tā ir maza lieta, bet tā ir drosme. Viņš vēl nav pilnībā atklājies, taču jau virzās gaismas virzienā. Padomā šodien, kur tu esi izslāpis. Ne pēc ūdens, bet pēc miera, pēc mērķa, pēc sajūtas, ka tava dzīve virzās uz kaut ko, kam ir nozīme. Jēzus joprojām stāv un sauc to pašu aicinājumu. Straumes, ko Viņš apsola, nav sīks strautiņš, tās ir kaut kas tāds, kas no tevis izplūst pār visu apkārtējo dzīvi. Nāc un dzer.
8. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Nodaļa sākas agrā rītā: tempļa pagalmi pildās ar ļaudīm, un Jēzus apsēžas mācīt. Reliģiskie vadītāji ievelk sievieti, kas pieķerta laulības pārkāpšanā, un nostāda viņu ļaužu priekšā. Viņus nevada rūpes par taisnību, bet vēlme notvert Jēzu slazdā starp žēlsirdību un bauslību. Tas ir nežēlīgs brīdis, un sieviete ir tikai viņu rīks. Jēzus noliecas un raksta pa zemi. Mēs nekad neuzzinām, ko Viņš rakstīja. Tad Viņš uzceļas un izsaka vārdus, kas skanējuši cauri divtūkstoš gadiem: „Kas no jums bez grēka, tas pirmais lai met akmeni uz viņu” (Jņ. 8:7). Viens pēc otra, sākot ar vecākajiem, viņi aiziet. Kad Jēzus paceļ acis, atliku liku tikai sieviete. Viņš viņu nenosoda. Viņš sacīja, lai iet un vairs negrēko. Vēl joprojām templī Viņš izsaka otro lielo „Es esmu” liecību Jāņa evaņģēlijā: „Es esmu pasaules gaisma. Kas Man seko, tas nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma” (Jņ. 8:12). Gaisma Rakstos nav tikai apgaismojums. Tā ir atklāsme un virziens, tā rāda, kur tu atrodies un uz kurieni ej. Staigāt tumsībā nenozīmē vienkārši būt apjukušam, tas nozīmē būt pazudušam, to pat nezinot. Jēzus saka, ka Viņš ir zāles pret šo stāvokli. Tālāk seko gara, sīva saruna ar farizejiem par identitāti, varu, patiesību un brīvību. Jēzus saka, ka patiesība viņus darīs brīvus, bet viņi sašutuši apgalvo, ka nekad nav bijuši važās. Viņš runā par važām, ko viņi neredz: grēka vergību, to, kā ļaunums savij dzīvi uz iekšu, līdz tā vairs nespēj izslieties. Īsta brīvība, Viņš saka, nāk caur Dēlu. Nodaļas kulminācijā skan apgalvojums tik satriecošs, ka Viņu gandrīz nekavējoties apmētā ar akmeņiem: „Pirms Ābrahāms bija, Es esmu” (Jņ. 8:58). Ne „Es biju”, bet Es esmu. Mūžīgā tagadne. Vārds, ko Dievs sev deva pie degošā ērkšķu krūma, tagad izteikts cilvēka mutē kādā Jeruzalemes pagalmā. Jaunam ticīgajam tā ir visa tā sirds, uz ko Jānis ved. Pieredzējušam svētajam šodien vēlreiz jāpaliek pie šī vārdu svara: mūžīgais ESMU, kas noliecās rakstīt pa zemi blakus apkaunotai sievietei, ir tas pats, kas notur kopā visu.
9. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Iedomājies cilvēku, kas nekad mūžā nav redzējis saullēktu. Viņš piedzima tumsā, ne sliktas nakts tumsā, bet katras savas dzīves dienas tumsā. Viņš sēž ceļmalā un ubago, un mācekļi, ejot garām, uzdod teoloģisku jautājumu: kura grēks to izraisījis? Jēzus to nepieņem. Vienā elpas vilcienā Viņš pārmaina visu uztveri: šī cilvēka aklums nav sods, tas ir audekls. Dievs gatavojas uz tā uzgleznot kaut ko krāšņu. Jēzus uzspļauj zemē, izveido mālus un ieziež cilvēka acis. Tas ir savāds, zemisks brīnums: Dieva Dēls izmanto putekļus un siekalas, tās pašas radīšanas izejvielas. Tad Viņš sūta cilvēku nomazgāties Siloāmas dīķī, kas, kā Jānis mums saka, nozīmē „Sūtītais”. Cilvēks aiziet, nomazgājas un atgriežas redzīgs. Ievēro, ka viņš paklausa, vēl nebūdams redzējis To, kas viņu dziedināja. Ticība bieži darbojas tieši tā: mēs sperām soļus uz to, ko Jēzus saka, pirms vēl pilnībā saprotam, kas Viņš ir. Tas, kas notiek tālāk, savā traģiskumā ir gandrīz komisks. Kaimiņi nespēj noticēt, ka tas ir tas pats cilvēks. Farizeji velk viņu uz pratināšanu, pat divreiz, jo dziedināšana notika sabatā. Viņi izprašņā viņa vecākus. Viņi sauc Jēzu par grēcinieku. Un cauri visiem pratināšanas posmiem šis bijušais aklais ubags kļūst arvien drosmīgāks. Viņš sāk ar „Cilvēks, ko sauc Jēzus” un beidz, pēc tam kad Jēzus viņu atkal atrod, krizdams pie Viņa kājām un sacīdams: „Es ticu, Kungs!” (Jņ. 9:38). Cilvēks, kas neredzēja, kļūst par visskaidrāk redzošo visā nodaļā. Šodien vērts pakavēties pie šī: farizeji redzēja pilnīgi labi un tomēr palika galīgi akli, bet ubags pīšļos vienā pēcpusdienā saņēma gan fizisku, gan garīgu redzi. Jēzus sacīja: „Es esmu pasaules gaisma” (Jņ. 9:5). Gaisma nevedina sarunas ar tumsu, tā vienkārši ierodas, un tumsa atkāpjas. Lai kas tevi turējis tumsā, šaubas, kauns, brūce, ko nēsā gadiem, Jēzus negaida, ka vispirms to izskaidrosi. Viņš aicina tevi iet un nomazgāties.
10. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Avis nav krāšņi dzīvnieki. Tās nav niknas kā lauvas vai ātras kā zirgi. Tās noklīst. Tās krīt panikā. Tās pilnīgi paļaujas uz kādu, kas zina ceļu. Jēzus šo tēlu izvēlējās apzināti, sacīdams: "Es esmu labais gans" (Jāņa 10:11), un, ja esam godīgi, šis tēls mums piestāv labāk, nekā mēs gribētu atzīt. Šajā nodaļā Jēzus asi pretstata labo ganu un algādzi. Algādzim pieder darbs, bet ne avis. Kad nāk vilks, viņš bēg, ne tāpēc, ka būtu noteikti ļauns, bet tāpēc, ka avis patiesībā nav viņa. Labais gans turpretī atdod savu dzīvību par avīm. Tā nav pārnestā nozīmē lietota runa, ko Jēzus meklē; tā ir pravietojums, uz kuru Viņš iet. Viņš apraksta krustu, pirms vēl ir uzkāpis tajā, un par to saka ko satriecošu: "Neviens to no Manis neatņem, bet Es pats to atdodu" (Jāņa 10:18). Krustā sišana nebija kaut kas, kas Jēzum notika. Tā bija Viņa paša izvēle, tavā labā, pilnīgi zinot, cik tas maksās. Viņš runā arī par to, ka pazīst savas avis un ka tās pazīst Viņu, vienā elpas vilcienā ar to, kā Viņš pazīst Tēvu. "Es pazīstu savas avis, un manas avis pazīst Mani, itin kā Tēvs pazīst Mani un Es pazīstu Tēvu" (Jāņa 10:14, 15). Tas ir pārsteidzošs pacēlums. Tuvība, kāda tev ir ar Ganu, ir veidota pēc tuvības pašā Trīsvienībā. Tu neesi numurs ganāmpulkā. Tu esi pazīstams. Un tad ir apsolījums, kas gadsimtiem ilgi ir stiprinājis neskaitāmas drebošas sirdis: "Manas avis klausa Manu balsi, un Es tās pazīstu, un tās Man seko, un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un tās nevarēs pazust mūžīgi, un neviens tās neizrāvīs no Manas rokas" (Jāņa 10:27, 28). Minētas divas rokas, Dēla un Tēva, un avis ir turētas abās. Lai ko tu šodien pārdzīvotu, tu neizslīdi cauri šiem pirkstiem. Atpūties tajā.
11. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Jāņa 11. nodaļā ir kāda detaļa, par ko teologi sarakstījuši veselas bibliotēkas un ko bērni pamana uzreiz: „Jēzus apraudājās” (Jāņa 11:35). Tas ir īsākais pants Bībelē un viens no svarīgākajiem. Tas, kas tūlīt ar balsi izsauks Lācaru no miroņiem, vispirms stāv pie kapa un raud. Viņš nenospēlē bēdas. Viņš neizdara tikai ārēju līdzjūtības žestu. Viņš ir patiesi aizkustināts. Vārds, ko lieto Jānis, liek domāt, ka Viņš sāpēs nopūtās no dziļuma, kā vilnis, kas ceļas no okeāna dibena. Visuma Dievs raud pie kapa. Pirms nonākam pie brīnuma, mums jāpasēž līdzās māsām. Kad Marija un Marta ierauga Jēzu, abas saka vienu un to pašu: „Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris” (Jāņa 11:21, 32). Jēzus atbildē nevienai no viņām nav pārmetuma. Viņš nesaka: „Jums vajadzēja Man vairāk uzticēties.” Martu Viņš sastop ar mācību: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība” (Jāņa 11:25), bet Mariju ar asarām. Viņš ir pietiekami liels, lai dotu tev abus, un pietiekami gudrs, lai zinātu, kas tev vajadzīgs vispirms. Shēna pie kapa savā dramatismā ir gandrīz nepanesama. Jēzus pavēl novelt akmeni. Marta iebilst, praktiski un patiesi: „Kungs, viņš jau smird, jo ir jau četras dienas kapā” (Jāņa 11:39). Četras dienas ir svarīgi. Jūdu tradīcija sacīja, ka dvēsele trīs dienas mēdz uzkavēties pie miesas. Pēc četrām dienām pēc cilvēka mēra cerības vairs nebija. Jēzus gaidīja, līdz cerība bija ne tikai neliela, bet pazudusi. Tad Viņš skaļi lūdza Dievu, ne Sevis dēļ, kā Viņš saka, bet pūļa dēļ, un uzsauca tumsai: „Lācar, nāc ārā!” Un miris cilvēks iznāca. Pievērs uzmanību: Jēzus neiet kapā pēc Lācara. Viņš sauc, un dzīvība paklausa Viņa balsij. Tā ir tā pati balss, kas Pirmajā Mozus grāmatā runāja pasauli esamībā, tā pati balss, kas kādreiz aicinās atvērties katru kapu. Ja šodien esi situācijā, kas ir mirusi jau četras dienas vai četrus gadus, Jēzus joprojām stāv pie ieejas un joprojām sauc.
12. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Jāņa evaņģēlija 12. nodaļa ir atnākšanas un atvadīšanās nodaļa, kurā viena kļūst skaidrāka, bet cita aiziet nebūtībā. Sešas dienas pirms Lieldienām Marija no Betānijas, tā pati sieviete, kas sēdēja pie Jēzus kājām, kamēr viņas māsa rūpējās un uztraucās, paņem mārciņu dārgas ziedes un svaida Viņa kājas, tās slaucīdama ar saviem matiem. Māja piepildās ar smaržu. Jūda iebilst, aizbildinādamies ar taupību. Jēzus Mariju aizstāv: viņa to darījusi Viņa apbedīšanas dienai. Iespējams, Marija pilnībā nesaprata, ko dara, bet mīlestība viņai bija devusi tādu zināšanu, kādu aprēķins nekad nespētu dot. Pēc tam seko ieiešana Jeruzālemē uzvaras gaviļu vidū: pūlis vicina palmu zarus, sauc "Hosianna" un klāj savus apmetņus uz ceļa. Tas izskatās pēc kronēšanas. Un tā tas arī ir, tikai ne tādā veidā, kā kāds to gaida. Pats Jānis stāsta, ka mācekļi saprata notiekošo tikai pēc augšāmcelšanās. Mēs reti atpazīstam svarīgākos mirkļus, kamēr tajos dzīvojam. Tad daži grieķi nāk pie Filipa ar vienkāršu lūgumu: "Kungs, mēs gribētu redzēt Jēzu" (Jāņa 12:21). Tas ir viens no klusi dziļākajiem teikumiem šajā evaņģēlijā. Tie ir pagāni, svešinieki, kuriem nebija sentēvu tiesību uz Israēla apsolījumiem, un viņi grib redzēt Jēzu. Šķiet, ka viņu ierašanās Viņā kaut ko pamodina. Viņš pasludina: "Ir pienākusi stunda, ka Cilvēka Dēls top pagodināts" (Jāņa 12:23). Viņš runā par kviešu graudu, kuram jākrīt zemē un jāmirst, pirms tas var nest augļus. Viņš runā par Sevi. Viņš runā par mums. Tad Viņš skaļi lūdz, un Tēvs no debesīm atbild ar balsi kā pērkonu, bet pūlis dalās savos secinājumos par dzirdēto. Daži saka, ka runājis eņģelis, citi sadzirdējuši tikai troksni. Viena un tā pati skaņa, dzirdēta atšķirīgi, atkarībā no auss, kas to uztver. Jēzus saka: "Tagad ir šīs pasaules tiesa, tagad šīs pasaules valdnieks taps izmests ārā. Un kad es tikšu pacelts no zemes, es visus vilkšu pie Sevis" (Jāņa 12:31, 32). Krusts nav sakāve, kas pārģērbta uzvarā. Tā ir patiesa uzvara. Lai šī pacelšana šodien tevi pievelk tuvāk.
13. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Iedomājies šo ainu: augšistaba, nakts pirms krusta, un Jēzus, kurš skaidri zina, ka Tēvs visu devis Viņa rokās, ka Viņš nācis no Dieva un pie Dieva atgriežas, ceļas no vakarēdiena, apjož dvieli un sāk mazgāt mācekļu kājas. Visuma Radītājs noliecas ceļos savu radīto būtņu priekšā. Ja tas tevi neapstādina, izlasi vēlreiz. Tiem, kas to lasa pirmoreiz: senajā pasaulē kāju mazgāšana bija mājas zemākā kalpa darbs. Ceļi bija putekļaini, un sandalēm apautās kājas bija netīras. Neviens cienījams cilvēks citam kājas nemazgāja. Tāpēc Pēteris tā atrāujas: "Kungs, vai Tu man mazgāsi kājas?" (Jāņa 13:6). Jēzus dara to, ko ikviens tajā istabā uzskatīja par Viņa necienīgu, un dara to apzināti, mīlestībā, bez šaubīšanās. Tomēr šeit ir vairāk nekā mācība par pazemību, kaut arī tikai ar to varētu pietikt visai dzīvei. Jēzus saka saviem mācekļiem: "Ja nu Es, Kungs un Mācītājs, jūsu kājas esmu mazgājis, tad arī jums būs cits otram kājas mazgāt" (Jāņa 13:14). Viņš ne tikai rāda priekšzīmi, Viņš pārdefinē pašu diženumu. Valstībā, ko Viņš ceļ, vadītājs ir tas, kas kalpo. Vara tevi necel pāri cilvēkiem, bet sūta pie viņiem. Pieredzējušam ticīgajam apdomāšanai: Jānis mums stāsta, ka Jēzus mazgāja kājas arī Jūdam. Viņš zināja, ka Jūda Viņu nodos vēl pirms nakts beigām, un tomēr noliecās viņa priekšā. Tā nav naivitāte, tā ir suverēna, apzināta mīlestība, kas neļauj sevi mazināt tam, kam kalpo, pat ja viņš neizturas uzticīgi. Tas ir žēlastības tēls, kam būtu jānorāda uz klusu ikvienu attaisnojumu, ar ko mēs atsakām laipnību tiem, kas mums darījuši pāri. Šodien tavs dvielis varbūt ir telefona zvans, ko esi atlicis, darbs, kas ir zem tava amata goda, vai laipns vārds kādam, kas to nav pelnījis. Kalpojošais Karalis tev ir parādījis ceļu. Jautājums ir, vai tu sekosi Viņam līdz ceļiem.
14. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Mācekļi ir nobijušies. Jēzus tikko viņiem teicis, ka Viņš aiziet, ka kāds no viņiem Viņu nodos un ka Pēteris, viņu klints, Viņu aizliegs vēl pirms rīta. Istabā droši vien šķita, ka grīda zūd zem kājām. Tieši šajā drebošajā brīdī Jēzus izsaka dažus no maigākajiem vārdiem visā Rakstos: "Lai jūsu sirds netrūkstas! Ticiet uz Dievu un ticiet uz Mani" (Jāņa 14:1). Tam, kas Bībelē ir jauns, šī nodaļa ir gan dāvana, gan karte. Jēzus saka saviem mācekļiem, ka iet viņiem sagatavot vietu un ka atgriezīsies pēc viņiem. Toms, kā vienmēr godīgs, tieši pasaka: mēs nezinām, kurp Tu ej, tad kā mēs varam zināt ceļu? Un Jēzus atbild ar apgalvojumu, kas ir tik absolūts, ka tas skanējis cauri divtūkstoš gadiem cilvēces ilgu: "Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens nenāk pie Tēva kā vien caur Mani" (Jāņa 14:6). Viņš nesaka, ka zina ceļu vai ka parādīs ceļu. Viņš saka, ka Viņš ir ceļš. Ceļš un galamērķis ir viena un tā pati Persona. Tiem, kas ar Kristu staigājuši gadiem ilgi, uz brīdi apstājieties pie vārda patiesība. Pasaulē, kas patiesību uzskata par vēlmju jautājumu, Jēzus apgalvo, ka Viņš ir tās pats avots un būtība. Katra patiesa lieta, kas jebkad pateikta vai atklāta, ir patiesa tāpēc, ka, kaut vāji, atspoguļo To, kas Pats ir Patiesība. Kad tu Viņam uzticies, tu nesaliecies pret sajūtu vai filozofiju, bet stāvi uz vienīgā pamata, kas nekad nesagrūst. Un tad ir dzīvība, ne tikai pastāvēšana, bet tāda dzīvība, ko nāve nespēj izbeigt. Jēzus nepiedāvā garāku to, kas tev jau ir. Viņš piedāvā kaut ko kvalitatīvi citādu: dzīvību, kas plūst no paša Tēva caur Dēlu ikvienā, kas nāk. lai kas šodien nomāktu tavu sirdi, un kaut kas noteikti nomāc, tev ir dots tas pats aicinājums, ko mācekļi saņēma tajā augšistabā. Tici. Ne akli, bet ar plaši atvērtām acīm raugoties uz To, kas sacīja, ka ir ceļš uz mājām.
15. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Kaut kur starp augšistabu un Ģetsemanes dārzu Jēzus apstājas un uzzīmē vienu no tuvākajiem kristīgās dzīves tēliem. "Es esmu vīnakoks, jūs esat zari," Viņš saka (Jāņa 15:5). Ja esi redzējis vīnogulāju, zini, ka zars necenšas piepūlēties, lai radītu augļus. Tas vienkārši paliek savienots. Vīnakoka dzīvība plūst cauri tam, un augļi ir dabisks šīs saiknes rezultāts. Jaunam lasītājam šis tēls ir ļoti atbrīvojošs. Kristīgā dzīve nav galvenokārt par to, lai censtos vēl vairāk. Tā ir par to, lai paliktu tuvu. Jēzus saka: "Paliekat manī, un es jūsos." Vārds palikt nozīmē uzturēties, iekārtot sev mājas, nenovirzīties tālāk. Zars, kas atdalās no vīnakoka, necīnās un neizgāžas augļu nešanā, tas vienkārši nokalst, jo bez vīnakoka tam nav dzīvības. Jēzus saka skaidri: "Bez manis jūs nekā nevarat darīt" (Jāņa 15:5). Tas nav atrunāšana, tas ir aicinājums beigt izsīkt un sākt smelt no īstā avota. Tiem, kas ar Kungu staigā jau ilgi, vērts ievērot, ko Jēzus saka par Tēva darbu: "Katru zaru, kas nes augļus, Viņš apgriež, lai tas nestu vēl vairāk augļu" (Jāņa 15:2). Apgriešana nozīmē atcirst lieko. Vīnkopis aizvāc arī to, kas ir labs, lai tas, kas paliek, kļūtu lielisks. Ja tu esi zaudējumu, samazinājuma vai apgriešanas laikā, šis pants nepaskaidro sāpes, bet tas parāda, kam rokās ir dārza šķēres un kāpēc. Tēvs apgriež tos zarus, kurus vērtē visvairāk. Visam cauri vijas mīlestība. Jēzus visu šo tēlu sakņo mīlestībā starp Tēvu un Dēlu un pēc tam attiecina to uz mums: "Paliekat manā mīlestībā" (Jāņa 15:9). Tas nav līgums, kas jāizpilda, bet attiecības, kurās jādzīvo. Augļi, tas ir prieks, paklausība un uzklausītas lūgšanas, aug no mīlestības, nevis no darba. Šodien nejautā sev, kā vari nest vairāk augļu. Jautā sev, cik tuvu tu esi vīnakokam.
16. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Jēzus joprojām runā ar saviem mācekļiem savas apcietināšanas naktī un saka tiem kaut ko, kas droši vien šķita gandrīz neticams: "Jums par labu, ka Es aiziešu" (Jāņa 16:7). Par labu, tas ir, patiesībā labāk, izdevīgāk, jums par svētību. Kā gan Jēzus aiziešana varētu būt labāka par Viņa klātbūtni? Atbilde ir Svētais Gars, Mierinātājs, un šī nodaļa ir Viņa lielā iepazīstināšana. Tiem, kas lasa pirmoreiz: vārds Mierinātājs atveido grieķu vārdu Paraklēts, kam ir bagātīga nozīmju kopa: tas, kas aicināts blakus, lai palīdzētu, aizstāvis, padomdevējs, stiprinātājs. Kad Jēzus bija virs zemes, Viņš fiziski bija klāt tikai vienā vietā vienlaikus. Gars, ko Viņš apsolīja, mājos katrā ticīgajā, visur un vienmēr. Mācekļi stāvēja uz tā, ka zaudēs redzamo Jēzu un saņems mājojošo Dievu. Tas nav solis atpakaļ, tas ir pārsteidzošs solis uz priekšu. Jēzus raksturo Gara darbu trīs virzienos. Pret pasauli Gars pārliecina par grēku, par taisnību un par tiesu: Viņš dara mūžības neredzamās patiesības cilvēku sirdīs reālas un steidzamas. Pret mācekļiem Gars ievada visā patiesībā, ņemot to, kas ir Kristus, un pasludinot to Viņa ļaudīm. Un pret nākotni Gars pasludina nākamo, lai Dieva ļaudis nekad nepaliktu nezināmajā bez vadītāja. Tiem, kas ar Kungu staigā jau gadiem, ievēro maigumu 20. pantā: "jūsu bēdas pārvērtīsies priekā." Jēzus nesaka, ka jūsu bēdas tiks aizstātas ar prieku, it kā sāpju nemaz nebūtu bijis. Viņš saka, ka tās pārvērtīsies: tas pats neapstrādātais materiāls kļūs par kaut ko jaunu. Pats krusts ir paraugs: vēstures vissmagākā piektdiena kļuva par mūžīgās dzīvības pamatu. Tavas bēdas Gara rokās nepaliek veltas. Šodien tu neesi atstāts viens. Mierinātājs ir nācis, un Viņš ir tuvāk nekā tava nākamā elpa.
17. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Pirms Jēzus devās dārzā, kur Jūda Viņu nodos, Viņš apstājās un lūdza. Ne steidzīgu lūgšanu, ne čukstētu lūgumu, bet ilgu, nesteidzīgu sarunu ar Savu Tēvu, ko Jāņa evaņģēlija 17. nodaļa mums ir saglabājusi kā uz galda atstātu atvērtu vēstuli. Un lūk, kas tevi var apturēt: tavs vārds, tā sakot, ir šajā lūgšanā. Jēzus lūdza ne tikai par tiem vienpadsmit vīriem, kas stāvēja līdzās. Viņš lūdza par ikvienu, kas jebkad ticēs caur viņu vārdiem, un tas attiecas arī uz tevi, kas šodien lasi šīs rindas. Jēzus sāk ar lūgšanu par Sevi, lūgdams Tēvu Viņu pagodināt, lai Viņš varētu pagodināt Tēvu. Tad Viņš lūdz par Saviem mācekļiem: lai viņi tiktu pasargāti, lai viņi būtu viens, lai viņi tiktu svētīti patiesībā. Bet pēc tam Viņš paplašina loku: „Bet ne par tiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem ticēs uz Mani” (Jāņa evaņģēlijs 17:20). Apstājies pie šiem vārdiem. Dieva Dēls, dažas stundas pirms krustā sišanas, kad krusta smagums jau spiež Viņu pie zemes, ir izmantojis daļu no Savām pēdējām elpas reizēm, lai lūgtu par tevi. Jaunam lasītājam der zināt, ka šo nodaļu dažkārt sauc par Augstā priestera lūgšanu, jo Jēzus šeit darbojas kā mūsu lielais aizstāvis: Tas, kas stāv starp mums un Dievu un aizstāv mūsu lietu. Pieredzējušam ticīgajam vērts ievērot, ko Viņš lūdz: ne to, lai mēs tiktu izņemti no pasaules, bet lai mēs tiktu pasargāti no ļaunā, kamēr vēl esam tajā. Viņš nelūdz, lai tu izbēgtu. Viņš lūdz par tavu aizsardzību, tavu svētumu un tavu vienotību ar citiem ticīgajiem. Lūgšanas sirds pukst 3. pantā: mūžīgā dzīvība nav galamērķis, ko sasniedzam pēc nāves, bet Dieva pazīšana jau tagad, personiska un patiesa. Tāda pazīšana maina to, kā tu pamosties no rīta. Tu neesi aizmirsts. Par tevi lūdz pats Dieva Dēls, kura lūgšanas Tēvs vienmēr uzklausa.
18. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Jāņa 18. nodaļā ir brīdis, kuru viegli palaist garām, bet, kad to esi ieraudzījis, vairs nevari neredzēt. Kad kareivji un kalpi nāk dārzā Jēzu apcietināt, Viņš iznāk pretī, nevis atkāpjas, un jautā tiem: "Ko jūs meklējat?" Tie atbild: "Jēzu no Nācaretes." Un Viņš saka: "Es esmu." Pie šiem vārdiem visa bruņotā kārta atkāpjas un krīt zemē. Apcietinātājus apcietina Viņa balss skaņa. Tas nebija bezspēcīgs upuris, ko naktī sagrāba. Tas bija Ķēniņš, kas izvēlējās ļaut sevi paņemt. Jāņa 18. nodaļa strauji ved cauri vienai no tumšākajām naktīm cilvēces vēsturē: Jūda ar lāpām un lukturiem ved kareivjus meklēt pasaules Gaismu, Pēteris izvelk zobenu un nogriež kalpam ausi, Jēzu aizved vispirms pie Annas, tad pie Kajafas un pēc tam pie Pilāta. Un cauri visam kā bēdu pavediens ievīts Pētera aizliegšana: trīs reizes, tieši tā, kā Jēzus bija sacījis. "Un Sīmanis Pēteris stāvēja un sildījās" (Jāņa 18:25). Viņš stāvēja pie ienaidnieka ugunskura un sildījās, kamēr viņa Kungu iekšā iztaujāja. Šī sīkā detaļa lauž sirdi. Jaunajam lasītājam der zināt, ka Pilāts bija romiešu pārvaldnieks, tas, kam bija likumīga vara pavēlēt sist krustā. Viņš Jēzū neatrada vainas, un tomēr pūlis un reliģiskie vadītāji viņu virzīja uz spriedumu, kam viņa paša sirdsapziņa pretojās. Pilāta slavenais jautājums "Kas ir patiesība?" (Jāņa 18:38) tika izteikts tieši Tam, kas bija pasludinājis Sevi par patiesību, un viņš aizgāja, negaidot atbildi. Šodien nestāvi pārāk tālu no Pētera. Lielākā daļa no mums kādreiz ir sildījusies pie nepareizā ugunskura: klusējusi par savu ticību, kad tas kaut ko maksāja, izvēloties ērtības, nevis pārliecību. Labā ziņa ir tā, ka Pētera stāsts nebeidzas pie ugunskura. Un tavs arī ne.
19. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Viens vārds oriģinālajā grieķu valodā, tetelestai, latviski izteikts trijos vārdos: "Tas ir padarīts!" Jāņa 19:30 raksta, ka tie bija Jēzus pēdējie apzinātie vārdi, pirms Viņš noliecis galvu, nolika garu. Tie ir vissvarīgākie vārdi, kas jebkad izteikti, un tie nebija sakāves kliedziens. Senajā pasaulē tirgotāji ar šo pašu vārdu apzīmogoja samaksātu parādu. Tetelestai. Samaksāts pilnībā. Ar šiem vārdiem no krusta Jēzus pasludināja nevis to, ka Viņa dzīve ir galā, bet to, ka darbs ir padarīts. Jāņa 19. nodaļa neko nemīkstina. Tā nesamazina ciešanas. Pletnes sitieni, ērkšķu kronis, ņirgāšanās pilnais apmetnis, krusts, ko nesa cauri pilsētai, naglas, stundām ilgās publiskās mocības: Jānis visu apraksta ar mierīgu un sāpju pilnu pildspalvu. Viņš tur bija. Viņš stāvēja pie krusta kopā ar Jēzus māti Mariju un dzirdēja, ko Jēzus runā no krusta. Kad Jēzus ieraudzīja savu māti un mīļoto mācekli stāvam kopā, Viņš uzticēja viņus cits citam: "Sieviete, redzi, tas ir tavs dēls!" un "Redzi, tā ir tava māte!" (Jāņa 19:26, 27). Pat mirstot Viņš gādāja par tiem, kurus mīlēja. Jaunam lasītājam der zināt, ka katra krustā sišanas detaļa piepildīja sen pirms tam, pat simtiem gadu agrāk, rakstītus pravietojumus: karavīri metināja kauliņus par Viņa drēbēm, neviens no Viņa kauliem netika lauzts, Viņa sāns tika caurdurts. Jānis uz to norāda atkal un atkal, nevis kā uz sīkumiem, bet kā uz liecību: tas nebija nelaimes gadījums. Tas bija plāns, kas Dieva sirdī bija jau pirms pasaules radīšanas. Tam, kas šo stāstu ir dzirdējis daudzkārt: apsēdies šodien un pārdomā, ko nozīmē "padarīts". Tev vairs nav ko pievienot. Nekādi pūliņi, nopelni vai pūles pierādīt sevi nevar uzlabot to, ko Viņš pasludināja par pabeigtu. Parāds ir apzīmogots. Darbs ir padarīts. Tava vienīgā atbilde ir to pieņemt.
20. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Marija Magdalēna nāca pie kapa, kad vēl bija tumšs. Šī detaļa nav tikai laika norāde, tā ir bēdu portrets. Viņa nāca pirms saules lēkta, jo miegs nebija iespējams un kaps bija pēdējā vieta, kur viņa Viņu bija redzējusi. Tur viņa atrada atvērtu ieeju un tukšu kapu, un viņas pirmā reakcija nebija prieks, bet zaudējuma sajūta: „Kungu ir paņēmuši no kapa, un mēs nezinām, kur viņu nolikuši” (Jāņa 20:2). Bēdas var darīt mūs lēnus atpazīt brīnumu pat tad, kad stāvam tā vidū. Pēteris un Jānis skrēja uz kapu. Jānis aizskrēja ātrāk par Pēteri, bet apstājās pie ieejas, savukārt Pēteris, sev raksturīgi, devās tieši iekšā. Viņi redzēja audeklus guļam un lakatu, kas bija bijis Viņam ap galvu, kārtīgi saliktu atsevišķi, un Jānis stāsta, ka viņš redzēja un ticēja. Salocītais audekls ir sīka lieta, tomēr tas jau gadsimtiem ir aizkustinājis ticīgos. Kapa aplaupītājs aiziet steigā. Tas, kas salocījis lakatu, liek saprast, ka Viņš aizgājis pēc savas gribas. Tad pienāk brīdis, kas jau divus tūkstošus gadu satricina sirdis. Marija stāvēja ārā un raudāja, un augšāmcēlies Jēzus izrunāja viņas vārdu. Tikai vārdu: „Marija.” Un viņa Viņu uzreiz pazina. „Rabūni,” viņa sacīja, kas nozīmē: Mācītāj. Tā izskatās augšāmcelšanās tuvplānā: ne teoloģisks strīds, ne apžilbinošs parādījums, bet tavs vārds, ko izrunā Tas, kuru tu domāji uz visiem laikiem zaudējis. Viņš nav atmiņa. Viņš nav līdzība. Viņš ir dzīvs, un Viņš zina tavu vārdu. Jaunam lasītājam šajā nodaļā ir arī Toma slavenās šaubas un Jēzus pacietīgā, žēlsirdīgā atbilde uz tām, un tas ir pierādījums, ka godīga cīņa ar šaubām Viņa klātbūtnē ir gaidīta. Pieredzējušam ticīgajam ieteiktu pamanīt, ka augšāmcēlušā Kristus pirmais vārds mācekļiem ir miers, un Viņš to saka divreiz. Lai ko tu šodien nestu līdzi, šis vārds joprojām tiek izrunāts pār tevi.
21. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Augšāmcelšanās nav piezīme malā, tā ir sākums. Jāņa 21. nodaļa sākas Tibērijas jūras krastā, kur septiņi mācekļi ir atgriezušies pie tā, ko prata vislabāk: zvejas. Tīkli ir tukši. Nakts bijusi gara. Tad kāds svešinieks krastā uzsauc un liek mest tīklu labajā pusē, un pēkšņi viņi vairs nespēj to izvilkt zivju pārpilnības dēļ. Tas ir Kungs. Un Pēteris, to dzirdot, negaida laivu, bet metas ūdenī. Divdesmit viena nodaļa ir aiz muguras, un Jānis joprojām rāda, ka Jēzus ir cienīgs ik katra necilā, visa sirdi veiktā lēciena. Tas, kas notiek tālāk šajā krastā, ir viena no visaugstsirdīgākajām ainām visā Rakstos. Jēzus jau ir iekūris ugunskuru. Maize un zivs jau gaida. Augšāmcēlušais ķēniņu Ķēniņš gatavo brokastis nogurušiem zvejniekiem. Tu, kas tikko sāc lasīt, ņem to pie sirds: tāds ir Dievs. Viņš mūsu neveiksmēm nenāk pretī ar pamācībām, bet mūsu tukšumam ar maltīti. Tu, kas ticībā esi nostiprinājies, ievēro, ko Jēzus nesaka. Viņš nesaka: „Es jums taču teicu.” Viņš saka: „Nāciet, ēdiet brokastis!” (Jāņa 21:12). Tad seko Pētera atjaunošana. Trīs reizes Jēzus jautā: „Vai tu mani mīli?”, par katru noliegumu pie tās otras uguns augstā priestera pagalmā. Katrs jautājums ir brūce, ko attīra un aizver. Katra atbilde, „Ganī manus jērus... Ganī manas avis... Ganī manas avis”, ir uzdevums, kas atkal ielikts rokās, kuras to bija izlaidušas. Pēteri neatmet malā viņa kritiens; viņu sūta piedošana. Kungs mūs nepārvērš par kaut ko mazāku. Viņš mūs atjauno kaut kam lielākam. Pirms trim nedēļām mēs sākām ar vārdiem „Sākumā bija Vārds.” Šodien mēs beidzam nevis ar punktu, bet ar durvīm, kas atvērtas plaši. Jēzus saka Pēterim: „Seko man!” (Jāņa 21:19), un šis pats aicinājums skan cauri katrai lappusei, ko esi lasījis, un katrai dienai, ko dzīvosi. Jāņa evaņģēlijs nebeidzas, tas turpinās tevī. Jautājums nav par to, vai Jēzus ir Kungs. Jautājums ir, vai tu, tāpat kā Pēteris, Viņu mīli pietiekami, lai šodien ganītu Viņa avis.