Visi plāni

Pamati

Septiņas dienas ar pirmajiem soļiem jaunajiem ticīgajiem: žēlastība, lūgšana, Dieva Vārds un dzīve kopā ar Dieva tautu.

  1. 1. diena

    Dieva mīlēts

    Šodienas lasījums

    Pārdomas

    Ir kāds pants, kas ir tik pazīstams, ka to drukā uz uzlīmēm un tur uz plakātiem sporta spēlēs, tomēr pierašana mēdz notrulināt asmeni, kam vienmēr bija jāizdur līdz sirdij. Atver savu Bībeli pie Jāņa 3:16 un lasi to lēnām, itin kā pirmo reizi, jo pat ja esi to dzirdējis tūkstoš reižu, tas, ko tas pasludina par tevi, ir vērts dzirdēt vēlreiz. Vārdi "tik ļoti" pantā "Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis" nav tikai pastiprinājums nozīmē "ļoti stipri", lai gan tas, protams, ir patiesi. Oriģinālvalodā tajos ir arī nozīme "šādā veidā": Dievs mīlēja tieši šādi, dārgi un nepārprotami: Viņš deva. Dieva valodā mīlestība nekad nav abstrakcija. Tā vienmēr ir darbība. Viņš nesūtīja ziņu vai kustību, Viņš sūtīja savu Dēlu. Un nākamais pants, Jāņa 3:17, ir tikpat pārsteidzošs: "Jo Dievs nav sūtījis Savu Dēlu pasaulē, lai Viņš pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta." Dēls nenāca pasludināt vainas spriedumu, jo to mēs jau bijām pelnījuši, bet to uzņemt pats sevī. Romiešiem 5:8 to izsaka vēl dziļāk: "Bet Dievs pierāda Savu mīlestību uz mums ar to, ka Kristus par mums miris, kad mēs vēl bijām grēcinieki." Vārds "pierāda" nozīmē parādīt, pierādīt bez šaubām. Dievs negaidīja, kamēr mēs paši sevi sakārtosim. Viņš mīlēja mūs tad, kad bijām vissliktākie, visvairāk salauzti, vistālāk no Viņa. Tā ir mīlestība, kas tevi atrada. Jaunajam ticīgajam: lai tas ieklūst līdz kauliem: tu neesi nopelnījis vietu Dieva sirdī, un tu nevari no tās izkrist. Viņa mīlestība ir starta līnija, nevis finiša. Tiem, kas ar Dievu staigā jau gadiem: pasēdi te vēl brīdi. Kad pēdējo reizi šī patiesība tev bija patiesi jauna? Dievs, kas iecēla vietā galaktikas, paskatījās uz tevi tavā grēkā un sacīja: "Tas ir vērts." Lai ar to šodien pietiek.

    Skatīt dienuPieejams audio
  2. 2. diena

    Izglābti žēlastībā

    Šodienas lasījums

    Pārdomas

    Pirms Pāvils stāsta efeziešiem, par ko viņi ir kļuvuši, viņš pasaka, kādi viņi bija. Viņš to nemīkstina: "miruši savos pārkāpumos un grēkos" (Efeziešiem 2:1). Miris nenozīmē slims, nevarīgs vai tāds, kam vajag nelielu palīdzību. Miris nozīmē, ka mūsos nebija nekā, kas spētu sniegties pretī Dievam. Tas nav pesimisms, tā ir godīga diagnoze, kas dziedināšanu padara tik satriecošu. Tad nāk viens no svarīgākajiem pavērsieniem visā Rakstu vēstījumā. Aprakstījis mūsu stāvokli 1., 3. pantā, Pāvils 4. pantā raksta: "Bet Dievs." Divi vārdi, kas maina visu. "Bet Dievs, kas bagāts žēlastībā, savā lielajā mīlestībā, ar kādu Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas bijām miruši pārkāpumos, ir darījis dzīvus līdz ar Kristu." Vārds "darījis dzīvus" nozīmē atdzīvinājis. Dievs sniedzās mūsu stāvokļa kapā un ieelpoja dzīvību tajā, kas bija bez dzīvības. Viņš mūs neatjaunoja, Viņš mūs uzcēla no miroņiem. Pēc tam Pāvils nonāk pie visas rakstvietas atslēgas panta, ko kristieši mīļojuši jau divus tūkstošus gadu: "Jo žēlastībā jūs esat izglābti ticībā, un tas nav no jums: tā ir Dieva dāvana; ne no darbiem, lai neviens nelielās" (Efeziešiem 2:8-9). Žēlastība ir Dieva negūtā, nepelnītā labvēlība, Viņa labestība, kas plūst pie tiem, kam uz to nav nekādu tiesību. Ticība ir tikai atvērta roka, kas pieņem to, ko žēlastība sniedz. Šo dāvanu nevar nopirkt, izmainīt pret kaut ko vai nopelnīt ar reliģiskiem pūliņiem. To var tikai pieņemt. Tomēr Pāvils tur nebeidz. 10. pants atgādina, ka, lai gan mēs neesam izglābti ar labiem darbiem, mēs noteikti esam izglābti uz tiem: "mēs esam Viņa darbs, radīti Kristū Jēzū uz labiem darbiem." Grieķu vārds šeit ir poiema, no kā cēlies vārds "poēma". Tu esi Dieva poēma, Viņa šedevrs tapšanas procesā. Pestīšana nav stāsta beigas, tas ir pirmais teikums tajā stāstā, ko Viņš raksta visu laiku.

    Skatīt dienuPieejams audio
  3. 3. diena

    Jauns radījums

    Šodienas lasījums

    Pārdomas

    Pāvils raksta no cietuma kameras, romiešu sardzes apsargāts, draudzei Korintas pilsētā. No šīs neticamās vietas viņš izsaka vienu no drosmīgākajiem apgalvojumiem visos kristīgajos Rakstos: „Tāpēc, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; vecais ir pagājis, redzi, viss ir kļuvis jauns” (2. Korintiešiem 5:17). Vārds, kas tulkots kā „radījums”, ir tas pats, ko Pirmās Mozus grāmatas grieķu tulkojumā lieto par pirmo radīšanu. Pāvils nerunā par sevis uzlabošanu. Viņš runā par jaunu sākumu. Jaunam ticīgajam tas ir gan aizraujoši, gan, ja esam godīgi, dažkārt mulsinoši. Tu esi nodevis savu ticību Kristum, un tomēr vēl jūti vecu ieradumu, vecu paradumu un vecu domāšanas veidu pievilkšanos. Vai tas nozīmē, ka šis pants tev neattiecas? Nepavisam. Apgalvojums „vecais ir pagājis” runā par tavu stāvokli Dieva priekšā: tava identitāte ir pamatīgi un neatgriezeniski mainīta. To, kā tava ikdiena sāk atbilst šai jaunajai identitātei, teologi sauc par svētošanos, un tas ilgst visu mūžu. Iesētā sēkla ir īsta, pat pirms koks ir izaudzis. 21. pants ir 17. panta teoloģiskais dzinējspēks: „Jo To, kas grēku nav pazinis, Viņš mūsu labā darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu par Dieva taisnību.” Zinātnieki to dēvē par lielo apmaiņu. Jēzus, kas nekad nebija grēkojis, tika uzskatīts tā, it kā būtu izdarījis katru jebkad izdarīto grēku: tavu, manu, visas pasaules. Un mēs, kas nekad nebijām nodzīvojuši nevienu taisnu dienu, tiekam uzskatīti tā, it kā būtu nodzīvojuši Viņa pilnīgo dzīvi. Tā nav izlikta taisnība, bet īsta nodošana, juridiska un garīga patiesība, ko atzīst pati debess. Un tev, pieredzējušam ticīgajam, jāpadomā: jaunums, ko Pāvils apraksta, nav vienreizējs notikums, kas izgaist atpakaļskata spogulī. Grieķu valodas darbības laiki norāda uz turpinātu, tagadnes realitāti. Tu esi nepārtraukti jauns Kristū. Katru rītu, kad pamosties, tu pamosties kā jauns radījums. Lai šī patiesība ir pirmais, ko ņem līdzi jaunajā dienā.

    Skatīt dienuPieejams audio
  4. 4. diena

    Sarunas ar Dievu

    Šodienas lasījums

    Pārdomas

    Kad mācekļi vēroja Jēzu lūdzam, kaut kas Viņa lūgšanas dziļumā un tuvībā lika viņiem pašiem pēc tā tiekties. Viņi neprasīja, lai Viņš māca teoloģiju vai brīnumus. Viņi lūdza, lai Viņš māca lūgt. Lūgšana, ko Viņš tiem deva Mateja 6:9-13 un ko saucam par Tēvreizi, nekad nebija domāta tikai kā atkārtojama formula. Tā ir dvēseles ainavas karte Dieva priekšā, paraugs, kas rāda, kādu veidolu var ieņemt patiesa, uzticības pilna saruna ar mūsu Tēvu. Ievēro, kā lūgšana sākas: nevis ar mūsu vajadzībām, bet ar Dieva vārdu. „Mūsu Tēvs debesīs, svētīts lai top Tavs vārds.” Pirms nesam savus lūgumus, mēs pieskaņojam savu sirdi. Atceramies, ar ko runājam: ne ar automātu, ne ar tālu spēku, bet ar Tēvu. Vārds, ko Jēzus lietoja, uzrunājot Tēvu, bija aramiešu „Abba”, maigas tuvības vārds, kā bērns saka „tēti”. Tev ir dota apbrīnojama privilēģija ar šo vārdu uzrunāt Visuma Radītāju. Neaizskrien tam garām. Filipiešiem 4:6 šo domu ieved vēl dziļāk ikdienas dzīvē: „Neraizējieties ne par ko, bet visās lietās ar lūgšanu un pateikšanu darāt savus lūgumus zināmus Dievam.” Vārdi „neraizējieties ne par ko” nozīmē: nebīstieties un neuztraucieties ne par ko. Ne tāpēc, ka mūsu grūtības būtu mazas, bet tāpēc, ka mūsu Tēvs ir liels. Pāvila recepte pret nemieru nav pozitīva domāšana, bet lūgšana. Īpaši lūgšana, kas piesātināta ar pateicību, jo tā mūs noenkuro tajā, ko Dievs jau ir darījis, pat tad, kad Viņam nesam to, ko vēl neredzam atrisinātu. Un apsolījums 7. pantā ir viens no skaistākajiem visā Rakstos: „Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, sargās jūsu sirdis un jūsu prātus Kristū Jēzū.” Vārds „sargās” ir kara vārds. Tas nozīmē turēt garnizonu, stāvēt sardzē. Dieva miers nav tikai sajūta, tas ir sargs, kas nostādīts tavas sirds durvju priekšā. Tu to neizgatavo pats. Tu to saņem: lūgšanā, pateicībā, vienkārši nākot pie Tēva un uzticot Viņam to, ko viens pats nespēj nest.

    Skatīt dienuPieejams audio
  5. 5. diena

    Lukturis manai kājai

    Šodienas lasījums

    Pārdomas

    Iedomājies ceļinieku, kas soļo pa tumšu ceļu: ne ielu apgaismojuma, ne mēness, tikai šaurs lampas gaismas loks dažus soļus priekšā no lukturīša viņa rokā. Tieši šo tēlu psalmists izvēlas, rakstot: „Tavs vārds ir lukturis manai kājai un gaisma manam ceļam” (Psalmi 119:105). Viņš neapraksta prožektoru, kas uzreiz apgaismo visu apvārsni. Viņš apraksta tieši tik daudz gaismas, cik vajag nākamajam solim. Tieši tā Dieva Vārds darbojas dzīvē. Kad Pāvils rakstīja savam jaunajam draugam Timotejam, viņš atgādināja, ka Raksti, ko tas pazinis kopš bērnības, nav tikai sena ģimenes tradīcija, bet gan dzīvi un spēcīgi. „Viss Raksts ir Dieva iedvesmots,” rakstīja Pāvils, proti, Dievs to ir izelpojis, kā cilvēks izelpo siltumu uz aukstām rokām. Katrs vārds nes Viņa elpu. Un šī elpa, saka Pāvils, ir derīga, lai mācītu mums patiesību, labotu mūs, kad novirzāmies, un audzinātu dzīvot taisni. Bībele nav noteikumu krājums, ar ko pelnīt Dieva labvēlību, jo Viņa labvēlība tev jau ir žēlastībā. Drīzāk tā ir kā Tēva vēstule, kas tevi mīl un grib, lai tu Viņu pazīsti, lai pazīsti sevi un atrodi pamatu zem kājām pasaulē, kas var būt ļoti tumša. Jaunam ticīgajam šī ir atbrīvojoša ziņa. Lai gūtu svētību no Rakstiem, tev nevajag teoloģijas grādu. Vajag tikai atvērt tos un lasīt, paļaujoties, ka tas pats Dievs, kas tos izelpojis, ir ar tevi, kamēr tu tos uzņem. Tam, kas šos vārdus ir lasījis simtiem reižu, ieteiktu pārdomāt: lukturis psalmista tēlā tika turēts tuvu pie kājām, nevis paceltsaugstu. Tas ir pazemības tēls: tā cilvēka, kas ir iemācījies, ka nevar redzēt tālu uz priekšu, un ir ar to samierinājies. Viņš uzticas Tam, kas tur rītdienu rokās. Šodien, lai kur tu atrastos šajā ceļā, Vārds ir tava gaisma. Ne uz katru jautājumu atbilde nāks uzreiz. Bet nākamais solis būs apgaismots. Ar to pietiek, lai varētu iet.

    Skatīt dienuPieejams audio
  6. 6. diena

    Nav radīts staigāšanai vienatnē

    Šodienas lasījums

    Pārdomas

    Daudzi cilvēki pirmo reizi ienāk baznīcā ar kluām sāpēm: baidās, ka ticībai jābūt privātai, vientuļai lietai un ka vajadzība pēc citiem ir kaut kāds vājums. Bībele uz šīm bailēm atbild tieši, un tā dara to gandrīz katrā lappusē. Kristieša dzīve nekad nav bijusi domāta kā ceļš, kas ejams vienam. Ebreju vēstules autors runā ar ticīgajiem, kas sāka atslāboties no kopīgām sapulcēm, un mudina neatstāt "savu sapulcēšanos" (Ebrejiem 10:25). Vārda "sapulcēšanās" pamatā ir tēls par lietām, kas tiek savāktas vienkopus, kā izkaisīti gabaliņi, no kuriem top vienots veselums. Kad ticīgie sanāk kopā, notiek kas tāds, kas vientulībā nav iespējams. Mēs rosinām cits citu, un šeit vārds nozīmē uzmundrināt, iekvēlināt, "uz mīlestību un labiem darbiem". Ticības kopiena ir domāta kā vieta, kur uguni tevī baro citu uguns. Pirmie ticīgie to saprata pavisam dabiski. Apustuļu darbu 2. nodaļa rāda kopienu, kuras vienotība bija gandrīz pārsteidzoša. Viņi pastāvīgi turējās pie apustuļu mācības, pie vienotības, maizes laušanas un lūgšanām. Viņi dalījās ar to, kas viņiem bija. Viņi kopā ēda ar prieku. Un katru dienu Tas Kungs pievienoja viņu skaitam jaunus ticīgos. Viņu kopīgā dzīve pati bija liecība: cilvēki no malas skatījās un redzēja kaut ko, ko nevarēja izskaidrot un kam nevarēja pretoties. Ar tiem, kas tikai sāk sekot Jēzum, kopienas atrašana nav papildu izvēle, tā ir daļa no pamata. Tev vajadzēs cilvēkus, kas lūgs kopā ar tevi, kad pašam trūks vārdu, kas atgādinās patiesību, kad jūtas tevi maldinās, un kas sēdēs tev blakus grūtos laikos. Un tu varbūt ar izbrīnu atklāsi, ka arī tev ir ko viņiem dot pretī. Pieredzējušais ticīgais, kas šo lasa, varētu godīgi pajautāt: vai es tiešām esmu klātesošs savā kopienā, vai tikai to apmeklēju? Tā ir atšķirība, un pirmā draudze to labi zināja.

    Skatīt dienuPieejams audio
  7. 7. diena

    Ejot dienu pēc dienas

    Šodienas lasījums

    Pārdomas

    Tu esi sasniedzis septiņu dienu beigas, un tomēr patiesākajā nozīmē stāvi pie sākuma. Kristieša dzīve nav galamērķis, kurā ierodas, bet gājiens, ko veic dienu pa dienai, solī ar dzīvo Dievu. Pāvils to skaisti izsaka, rakstot: "Ja mēs dzīvojam Garā, tad arī staigāsim Garā" (Galatiešiem 5:25). Vārds, ko viņš šeit lieto vārdam "staigāt", nav parastais grieķu vārds soļošanai. Tas nozīmē iet rindā, turēt soli, tā kā karavīri soļo ierindā. Šis tēls rāda cilvēku, kas apzināti turas tuvu Tam, kas viņu ved. Augļi, ko Pāvils min iepriekšējos pantos: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, krietnums, ticība, lēnprātība, atturība. Tos nevar radīt ar gribasspēku. Tie dabiski izaug tad, kad dzīve ir iesakņojusies Dieva Garā. Jauns ticīgais dažkārt izlasa šo sarakstu un jūtas nospiests, it kā visu to vajadzētu sasniegt uzreiz. Bet augļi neparādās vienā naktī. Tie aug savā laikā, klusi, kamēr sakne iet dziļāk. Tava daļa ir palikt savienotam ar Vīnakoku. Augļi ir Viņa darbs tevī. Tad runā Jēzus. Nevis kā atmiņa, bet kā augšāmcēlies Kungs, kas stāv mācekļu priekšā ar visu varu debesīs un virs zemes, un Viņš sūta viņus. Ne tad, kad viņi ir pilnībā sagatavoti. Ne tad, kad viņiem ir visas atbildes. Viņš sūta tos tādus, kādi tie ir, pasaulē, kurai vajag to, ko spēj dot tikai Viņš, un Viņš apzīmogo uzdevumu ar visstiprinošāko apsolījumu visos Rakstos: "Un redzi, Es esmu ar jums ikdienas līdz pasaules galam" (Mateja 28:20). Ikdienas. Ne tikai tad, kad jūties stiprs. Ne tikai tad, kad tava dzīve ir sakārtota. Ikdienas. Tā tu staigā dienu no dienas: nevis tāpēc, ka tev viss ir skaidrs, bet tāpēc, ka uzticies, ka Tas, kas tevi aicināja, ir ar tevi katrā solī. Šonedēļ ir likti pamati: žēlastība, lūgšana, Vārds, Dieva ļaužu kopiena. Tagad staigā uz tiem. Staigā lēnām, ja vajag. Staigā caur asarām, ja vajag. Bet staigā, un zini, ka tu nekad neej viens.

    Skatīt dienuPieejams audio