Visi plāni

Kas ir Jēzus?

Septiņas dienas tiekamies ar Jēzu evaņģēlijos: ar Viņa vārdiem, spēku, līdzjūtību, krustu un augšāmcelšanos.

  1. 1. diena

    Vārds, kas tapa miesa

    Šodienas lasījums

    Pārdomas

    Pirms nodziedāja pirmais putns, pirms pirmais vilnis uzšļācās kādā krastā, pirms pats laiks bija ievilcis pirmo elpu, bija Vārds. Jānis mūs savā evaņģēlijā neieved lēnām ar dzimšanas stāstu vai ciltsrakstu. Viņš mūs ieved vietā, kas ir vecāka par visu to. „Sākumā bija Vārds,“ viņš raksta, „un Vārds bija pie Dieva, un Dievs bija Vārds“ (Jāņa 1:1). Ja tu Bībelē esi jauns, ieklausies lēnām: Jānis mums saka, ka Jēzus nesākās silē Betlēmē. Viņš jau bija tur, visa pamatā, un viss, kas pastāv, ir tapis caur Viņu. Tiem, kas šos pantus lasījuši simtiem reižu, uz brīdi apstājieties pie vārda „pie“. Vārds bija pie Dieva: grieķu valodā tas nes nozīmi būt vaigu vaigā, tuvā sadraudzībā. Pirms radīšanas, pirms eņģeļiem, pirms jebkā, ko varam nosaukt, pašā īstenības sirdī bija attiecības. Mīlestība nebija kaut kas, ko Dievs izdomāja, kad radīja mūs. Mīlestība jau bija pati Dieva daba, Tēvs un Dēls mūžīgā vienībā. Tas ir Tas, kas ienāca mūsu pasaulē. Un Viņš tiešām ienāca. 14. pants ir viens no satriecošākajiem teikumiem, kāds jebkad uzrakstīts: „Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū.“ Vārds, kas tulkots kā „mājoja“, burtiski nozīmē, ka Viņš uzcēla Savu telti mūsu vidū. Tā ir apzināta atsauce uz saderības telti tuksnesī, kur Dievs dzīvoja Savas tautas nometnes vidū. Mūžīgais, neradītais Dievs nesūtīja ziņu vai vēstnesi. Viņš atnāca pats, tērpies miesā, pakļauts izsalkumam, aukstumam un bēdām, lai mēs redzētu „Viņa godību, godību, kādu vienpiedzimušais Dēls saņem no Tēva, pilnu žēlastības un patiesības“. Ko tas nozīmē tavā šodienā? Tas nozīmē, ka, atverot šo grāmatu vai noliekot galvu lūgšanai, tu nekad nesaskaries ar tālu, vienaldzīgu Dievu. Dievs, kas zvaigznes aicināja būtībā ar vārdu, izvēlējās kļūt atrodams, aizsniedzams, izzināms. Viņš atnāca tur, kur esi tu. Lai ko tu šorīt nestu, šaubas, bēdas, izbrīnu vai vienkārši klusu otrdienu, Vārds, kas tapa miesa, nav tālu. Viņš jau ir veicis garāko iedomājamo ceļu, tikai lai būtu kopā ar tevi.

    Skatīt dienuPieejams audio
  2. 2. diena

    Redzi, Jērs

    Šodienas lasījums

    Pārdomas

    Iedomājies, ka stāvi Jordānas upes krastā un vēro, kā ļaužu pūlis grozās šurpu turpu. Tad kāds cilvēks, ko pazīsti, pravietis, mežonīgs un nelokāms, pēkšņi apstājas, norāda pāri ūdenim un par citu vīru, kas nāk tev pretī, saka: „Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku!” (Jāņa 1:29). Šo mirkli mums ir dāvājis Jānis Kristītājs. Un šie vārdi, izteikti parastā pēcpusdienā pie upes, nes sevī tūkstoš gadu vēstures svaru. Ebreju ausij šajā pūlī vārds „jērs” bija pilns atmiņu. Tas bija Pashas jērs, kas tika nokauts, lai nāve paietu garām namam. Tas bija ikdienas upura jērs templī, ko upurēja rītos un vakaros bez mitēšanās. Un aiz tā visa bija Jesajas skumjā dzeja, uzrakstīta septiņus gadsimtus agrāk: „Viņš bija nicināts un cilvēku atstāts, sāpju vīrs un slimību pazinējs” (Jesajas 53:3). Jesaja redzēja To, kas būs „sadurts mūsu pārkāpumu dēļ” un „sasists mūsu noziegumu dēļ”, To, kura plecos tiks uzlikts mūsu visu grēks. Visa Israēla upuru kārtība bija kā gara, lēna bulta, kas vērsta uz šo vienu vīru. To, ko Jānis Kristītājs saprata un ko mācekļi pilnībā aptvēra tikai pēc augšāmcelšanās, var teikt šādi: Jēzus nenāca tikai mācīt mums labāku tikumu vai iedvesmot mūs būt laipnākiem. Viņš nāca risināt mūsu dziļāko problēmu: grēka smagumu un šķirtību, ko tas rada starp mums un svēto Dievu. Jērs nelasa sprediķus avīm par to, ka tās ir noklīdušas. Jērs mirst to vietā. Tam, kas šo lasa pirmoreiz, šeit ir vienkārša un skaista patiesība: lai ko tu būtu darījis, lai ko nestu savas sirdsapziņas klusajos nostūros, Jānis norāda uz To, kas nācis to paņemt. Ne lai to noniecinātu, ne lai izlikties, ka tam nav nozīmes, bet lai to pats uzņemtos. Tam, kas tic jau sen, vaicāju: vai Jērs nav kļuvis tik pierasts, ka tu vairs nebrīnies? Lai Jāņa izstieptais pirksts šodien tevi atkal pavada turp: raugies uz Viņu, patiesi raugies, un ļauj brīnumam atgriezties.

    Skatīt dienuPieejams audio
  3. 3. diena

    Vara pār vētru

    Šodienas lasījums

    Pārdomas

    Bija bijusi gara diena. Jēzus bija mācījis ļaudis no laivas krastā, līdzību pēc līdzības, līdz saule jau bija zemu. Tad Viņš sacīja saviem mācekļiem: „Pārcelsimies uz viņu malu!” (Marka 4:35), un tie devās pāri Galilejas jūrai. Marks, ar tādu sīkumu, ko atceras tikai aculiecinieks, stāsta, ka tie Viņu ņēma līdzi, „kā Viņš bija”: nogurušu, vēl mācīšanas drēbēs, bez jebkādas gatavošanās ceļojumam. Un tad pēkšņi sacēlās vētra. Galilejas jūra atrodas ielejā, ko ieskauj kalni, un vētras tur var nogāzties ar biedējošu ātrumu. Vairāki no šiem mācekļiem bija zvejnieki, kas šajos ūdeņos bija strādājuši visu mūžu. Tie nebija vīri, kas viegli krīt panikā. Taču Marks saka, ka viļņi gāzās laivā un tā pildījās ūdens. Bet Jēzus bija laivas pakaļgalā un gulēja uz spilvena. Tie Viņu modināja ar jautājumu, kas atbalsojas cauri gadsimtiem cilvēku ciešanās: „Mācītāj, vai Tev nerūp, ka mēs ejam bojā?” (Marka 4:38). Vai tu neesi lūdzis kaut ko ļoti līdzīgu? Tas, kas notika tālāk, ir viens no klusi elpu aizraujošākajiem brīžiem visā Rakstu vēstījumā. Jēzus, „uzmodies, apsauca vēju un sacīja jūrai: Esi kluss! Rimsties! Tad vējš rimās, un iestājās liels klusums” (Marka 4:39). Viņš nelūdza, lai vētra rimtos. Viņš neprasīja Tēvam mācekļu labā. Viņš runāja tieši vējam un ūdenim kā tas, kam pār tiem ir vara, jo tā tas ir. Mācekļi, kas bija baidījušies no vētras, tagad bijās no Viņa un jautāja cits citam: „Kas Viņš tāds ir?” Tieši šo jautājumu Marks vēlas, lai uzdodam arī mēs. Bet nepaskrien garām spilvenam. Jēzus patiesi, cilvēciski bija pārguris. Viņš zina, ko nozīmē būt novārgušam, būt laivā, kad viļņi ir augsti, būt baiļu pilnu cilvēku ielenkumā. Viņš nav tāls dievs, kuru cilvēka dzīves vētras neskar. Viņš ir laivā kopā ar tevi. Un Viņam ir vara pār visu, kas šodien draud tevi appludināt. Tā pati balss, kas Galilejas jūrai sacīja: „Esi kluss! Rimsties!”, var runāt arī tavu apstākļu juceklī tieši tagad.

    Skatīt dienuPieejams audio
  4. 4. diena

    Dzīvības maize

    Šodienas lasījums

    Pārdomas

    Ļaudis tikko bija piedzīvojuši ko neparastu: pieci tūkstoši cilvēku tika pabaroti no pieciem maizes klaipiem un divām zivīm. Tie bija tik aizkustināti, ka gribēja Jēzu ar varu padarīt par ķēniņu. Bet Jēzus zināja to, ko tie nezināja: tie dzinās pakaļ maizei, nevis Maizes Devējam. Tāpēc Viņš maigi un tieši virzīja tos uz dziļāku izsalkumu, ko tie vēl nebija nosaukuši vārdā. „Es esmu dzīvības maize,” Viņš tiem sacīja, „kas pie Manis nāk, tas nealks, un kas uz Mani tic, tam nebūs nekad slāpt” (Jāņa 6:35). Tas ir viens no lielajiem Jēzus „Es esmu” izteicieniem, un tas jāgaršo lēni. Senajā pasaulē maize nebija piedeva, tā bija pati maltīte. Tā bija izdzīvošana. Kad Jēzus izvēlas šo tēlu, Viņš nerunā par greznību vai dzīves uzlabojumu. Viņš saka: Es esmu tas, bez kā jūs nevarat dzīvot. Ļaudis bija pieminējuši mannu tuksnesī, brīnumaino maizi, kas nolija no debesīm, lai četrdesmit gadus uzturētu Izraēlu tuksnesī. Jēzus tos saudzīgi izlabo: ne Mozus deva to maizi, bet Viņa Tēvs, un patiesā maize no debesīm nav kas, bet kas: tā ir Persona. „Jo Dieva maize ir tā, kas no debesīm nokāpj un dod pasaulei dzīvību” (Jāņa 6:33). Tam, kas šo lasa pirmoreiz, uzaicinājums ir brīnišķīgi vienkāršs: Jēzus saka, ka dziļākais izsalkums, ko jūti, tas, ko nespēj remdināt ne karjera, ne attiecības, ne sasniegumi, ne maltīte, ir radīts, lai to remdinātu Viņš. Augustīns to izteica neaizmirstami, kaut arī ne Rakstu vārdiem: mūsu sirdis ir nemierīgas, kamēr tās neatrod mieru Dievā. Tieši to Jēzus apgalvo par sevi. Viņš ir tas miers, ko tavs nemiers meklē. Tam, kas šo patiesību zina jau gadiem, apdomāt der 37. pantu: „Visu, ko Tēvs Man dod, nāks pie Manis, un, kas pie Manis nāk, to Es nekādā ziņā neizraidīšu.” Vārdi „nekādā ziņā” ir absolūti: ne pie kādiem apstākļiem, ne kādēļ Viņš neatraidīs nevienu, kas nāk. Tu vari justies nederīgs savu kļūdu, šaubu un attāluma dēļ. Viņš saka: nāc tāpat. Maize joprojām ir uz galda. Tu joprojām esi šeit gaidīts.

    Skatīt dienuPieejams audio
  5. 5. diena

    Par ko tu Mani tur?

    Šodienas lasījums

    Pārdomas

    Katra godīga cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad ļaužu viedokļa vairs nepietiek. Jēzus to zināja, tāpēc veda Savus mācekļus uz Filipa Cēzareju, vietu, kas bija pilna pagānu tempļu un daudzu dievu trokšņa, un uzdeva jautājumu, kas caururbj katru laikmetu: "Kas, pēc cilvēku domām, ir Cilvēka Dēls?" Mācekļiem atbildes bija gatavas. Daži sacīja: Jānis Kristītājs. Citi: Elija. Šie viedokļi bija cieņpilni, pat glaimojoši. Taču tie bija nepareizi, un Jēzus to zināja. Tāpēc Viņš pienāca tuvāk: "Bet kas jūs sakāt, ka Es esmu?" Pēteris atbildēja bez šaubīšanās: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls." Vārdi, kas mainīja visu. Ievēro, ka Jēzus neslavēja Pēteri par ass prāta spriedumu. Viņš sacīja: "Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to nav atklājušas, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs." Šī apliecība nebija Pētera sasniegums, tā bija dāvana. Zināšanas par to, kas Jēzus patiesi ir, nerodas tikai no gudriem argumentiem vai reliģiskas audzināšanas. Tās rodas, kad Dievs atver sirds acis. Tam, kas lasa pirmo reizi, šeit ir pamats zem kājām: "Kristus" nozīmē Svaidīto, apsolīto Ķēniņu un Atbrīvotāju, uz kuru norādīja visa Vecā Derība. Pēteris sacīja: tas, kuru mēs esam gaidījuši, esi Tu. Tas nav mazs apgalvojums. Tā ir eņģe, uz kuras griežas visa vēsture. Tam, kas ticībā jau nobriedis, pārdomāšanai: Pētera atbilde bija atklāta, nevis izspriesta. Cik bieži mēs aizstāvam savu ticību tā, it kā tā būtu galvenokārt prāta nostāja, pie kuras esam nonākuši, nevis žēlastība, ko esam saņēmuši? Pētera apliecībā ir pazemība, ko mēs dažkārt zaudējam. Mēs neesam sev ceļu pie Jēzus izdomājuši. Viņš mums tika dots. Šis jautājums skan arī šodien tavā istabā. Pasaulei ir savi viedokļi: labs skolotājs, tikumisks paraugs, vēsturiska personība. Bet Jēzus nevaicā, ko saka pasaule. Viņš vaicā, ko saki tu. Tava atbilde uz šo jautājumu ir vissvarīgākais, kas par tevi var teikt.

    Skatīt dienuPieejams audio
  6. 6. diena

    Krusts

    Šodienas lasījums

    Pārdomas

    Šodien mēs nonākam uz vissmagākās un vissvētākās zemes visos evaņģēlijos. Lūkas 23. nodaļa mūs aizved uz kalnu, ko sauc Golgāta, un mēs nedrīkstam to steidzīgi paiet garām. Divi noziedznieki karājas abās Jēzus pusēs. Ļaudis noskatās. Valdnieki ņirgājas. Kareivji met kauliņus par Viņa drēbēm. Un visa tā vidū Dieva Dēls, Tas, kas apklusināja jūru un cēla augšām mirušos, karājas klusumā un ciešanās. Pirmie vārdi, ko Lūka pieraksta no krusta, nav izmisuma kliedziens. Tā ir lūgšana: „Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara.” Apstājies te. Vīri, kas dzina naglas, nelūdza piedošanu. Pūlis, kas zobojās, to neprasīja. Bet Jēzus tomēr to izlūdzās. Tas nav vājums, tas ir visbrīnišķīgākais mīlestības atklājums, ko pasaule jebkad redzējusi. Tas, kuram bija visas tiesības saukt spriedumu, tā vietā sauca žēlastību. Tad notiek kas negaidīts. Viens no noziedzniekiem, kas mirst līdzās, pagriežas un saka: „Kungs, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!” Viņam nebija laika tikt kristītam, nebija gadu uzticīgas kalpošanas, ko piedāvāt, nebija nekādu reliģisku nopelnu. Viņam bija atlicis tikai elpas vilciens un izmisīga ticība. Un Jēzus viņam atbildēja: „Šodien tu būsi ar Mani paradīzē.” Žēlastībai nav vajadzīgs garš dzīves apraksts. Tai vajadzīga tikai pievērsta sirds. Tam, kas lasa pirmoreiz, šeit ir šīs rakstvietas sirds: Jēzus nemira kā apstākļu upuris. Viņš nomira ar nodomu, tavā labā. Katrs izsmiekls, ko Viņš uzņēma, katra nagla, ko izturēja, bija cena, kas tika samaksāta par cilvēka grēku, par taviem un maniem. Krusts ir vieta, kur taisnība un žēlastība kļuva viena. Tam, kas to zina jau gadiem, saku: paraugies vēlreiz uz šo noziedznieku. Viņš gandrīz neko nezināja par teoloģiju. Bet viņš zināja, ka ir vainīgs, zināja, ka Jēzus ir nevainīgs, un ticēja, ka Jēzum ir valstība. Ar to pietiek. Ar to vienmēr ir pietikuši. Krusts mums atgādina, ka pestīšana nekad nebija atkarīga no tā, cik daudz mēs zinām vai cik ilgi esam kalpojuši. Tā ir atkarīga no tā, uz ko mēs raugāmies, kad mirstam.

    Skatīt dienuPieejams audio
  7. 7. diena

    Patiesi augšāmcēlies

    Šodienas lasījums

    Pārdomas

    Viņas nāca pirms saules lēkta, nesot smaržzāles, lai svaidītu mirušo. To detaļu mums atklāj Lūkas, un tā ir svarīga: šīs sievietes nenāca redzēt brīnumu. Viņas nāca pabeigt apbedīšanu. Cerība viņām bija aizzīmogota aiz akmens. Un tad akmens bija novelts. Divi eņģeļi spožās drēbēs sagaidīja viņas ar jautājumu, kas joprojām skan cauri katrai paaudzei: "Ko jūs meklējat dzīvo pie miroņiem? Viņa nav šeit, Viņš ir augšāmcēlies." Šie vārdi ir visas cilvēces vēstures pagrieziena punkts. Viss pirms tiem bija sagatavošanās. Viss pēc tiem ir atbilde. Sievietes skrēja. Pēteris skrēja. Un, kad Pēteris noliecās un ieskatījās tukšajā kapā, Lūkas raksta, ka viņš "aizgāja, brīnīdamies par notikušo". Brīnīšanās ir pareizā atbilde. Tā tas ir arī šodien. Apustulis Pāvils, pēc daudziem gadiem rakstot korintiešiem, sarindo lieciniekus kā tiesas protokolā: Jēzus parādījās Pēterim, tad tiem divpadsmit, tad vairāk nekā pieciem simtiem reizē, tad Jēkabam, tad visiem apustuļiem un pēdīgi pašam Pāvilam. Tā nav mitoloģija, ietērpta reliģiskos vārdos. Pāvils saka: pajautājiet viņiem. Lielākā daļa vēl ir dzīvi. Ejiet un vaicājiet, ko viņi redzēja. Augšāmcelšanās nebija izjūta vai simbols, tā bija notikums ar lieciniekiem. Jaunajam lasītājam šeit ir prieka vēsts vienkāršākajā veidā: nāve neuzvarēja. Kaps Viņu nespēja noturēt. Un tāpēc, ka Viņš cēlās augšām, viss, ko Viņš par sevi sacīja, ir patiesība, viss, ko Viņš tev apsolīja, ir drošs, un pēdējais vārds pār tavu dzīvi nav nāve, bet dzīvība. Tam, kas šo patiesību nes jau gadiem: neļauj pieradumam notrulināt brīnumu. Pāvils to nekad nepārstāja izjust. Viņš sevi dēvēja par "nelaikā dzimušu", joprojām pārsteigts, ka augšāmcēlies Kristus viņam bija parādījies. Augšāmcelšanās nav tava ticības fona informācija. Tā ir tās sirdspuksts. Viņš ir augšāmcēlies. Viņš patiesi ir augšāmcēlies. Un tāpēc, ka Viņš dzīvo, dzīvosi arī tu.

    Skatīt dienuPieejams audio