Septiņas dienas par to, kā runāt ar Dievu: patiesi, vienkārši un bez bailēm kļūdīties.
1. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Iedomājies, ka esi viens no mācekļiem un redzi, kā Jēzus klusi atkāpjas no pūļa, lai lūgtu. Tajā, kā Viņš to dara, nesteidzīgi un bez izrādīšanās, ir kaut kas tāds, ka gribas to, kas ir Viņam. Tāpēc tu jautā: "Kungs, māci mūs lūgt." Mateja 6. nodaļā Jēzus atbild uz šo jautājumu, vēl pirms tas ir izteikts, un tas, ko Viņš dod, nav formula, ko noskaitīt, bet durvis, pa kurām ieiet. Viņš sāk ar brīdinājumu: nelūdz, lai tevi redz. Sava laika reliģiskie vadītāji mīlēja garas, skaļas lūgšanas tirgus laukumā. Šīs lūgšanas bija domātas cilvēku ausīm, nevis Dieva sirdij. Jēzus saka tieši: "Viņi savu algu jau ir dabūjuši" (Mateja 6:5). Citiem vārdiem sakot, aplausi ir viss, ko viņi saņems. Bet tu, Viņš saka, ej savā kambarī, aizver durvis un runā ar savu Tēvu, kas redz slepenībā. Lūgšanas klausītājs ir viens. Tad Viņš dod mums vārdus, kas skanējuši cauri divdesmit gadsimtiem: "Mūsu Tēvs debesīs, svētīts lai top Tavs vārds" (Mateja 6:9). Ievēro, ka pirmais vārds nav "mans", bet "mūsu". Lūgšana nekad nav tikai privāta: pat viens pats savā kambarī tu pievienojies ģimenei. Un ievēro, ka lūgšanas pirmā kustība nav kaut ko lūgt. Tā ir vienkārši atzīt, kas ir Dievs: Tēvs. Svēts. Tuvu. Pirms nesam savas vajadzības, mēs nomierinām sirdi patiesībā par to, kura klātbūtnē esam nonākuši. Tiem, kas lasa pirmo reizi, skaidri sakām: lai lūgtu, tev nevajag īpašus vārdus, noteiktu stāju vai garu pieredzi ar Dievu. Jēzus māca parastus cilvēkus, zvejniekus, muitniekus, noraizējušās mātes, kā runāt ar savu Tēvu. Tev, kas esi ticībā jau ilgi, lai ir šis pārdomu brīdis: kad tava lūgšana pēdējo reizi sākās ar izbrīnu par Dieva vārdu, pirms pārgāja uz vajadzību sarakstu? Tēvreize nav lūgšanas griesti. Tā ir kompass: tas vērš mūs uz tuvību pirms lūgumiem, uz Dieva valstību pirms mūsu ērtībām. Katru reizi, kad lūdz, tu mācies to pašu, ko mācījās mācekļi: ka debesu Dievs sevi sauc par tavu Tēvu un Viņš klausās.
2. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Šajos pantos ir durvis, un Jēzus saka, lai tu pie tām klauvē. Ne bikli. Ne vienu reizi. Viņš lieto trīs vārdus: lūgt, meklēt, klaudzināt, un oriģinālvalodā tās visas ir turpinātas darbības: turpini lūgt, turpini meklēt, turpini klaudzināt. Tā nav automāta teoloģija, kur nospied pogu un gaidi. Tas ir aicinājums dzīvās, neatlaidīgās, pieliecošās attiecībās ar Dievu, kas grib, lai Viņu atrod. „Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts” (Mateja 7:7). Jēzus šo apsolījumu nemīkstina. Viņš nesaka: „lūdz, un varbūt”. Viņš saka: „lūdziet, tad jums taps dots”. Pirmo reizi lasītājam tas var šķist gandrīz pārāk labi, un tas rada godīgu jautājumu: kāpēc tad dažas lūgšanas šķiet palikušas bez atbildes? Jēzus neapsola, ka Dievs mums dos visu, ko vēlamies, pēc mūsu laika grafika. Viņš apsola, ka Dievs mums dos visu, kas mums vajadzīgs, un ka neviena patiesa Viņa meklēšana nepaliek tukša. Pēc tam Viņš min salīdzinājumu no mazāka uz lielāku, kas savā vienkāršībā gandrīz atbruņo. Ja tavs bērns lūdz maizi, tu viņam nedod akmeni. Ja viņš lūdz zivi, tu viņam nedod čūsku. Tu esi nepilnīgs vecāks, un tomēr pat tu proti dot labas dāvanas. „Cik daudz vairāk,” saka Jēzus, „jūsu Tēvs debesīs dos to, kas labs, tiem, kas Viņu lūdz” (Mateja 7:11). Lūkas evaņģēlijs pieliek pārsteidzošu detaļu: Tēvs dod Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz. Lielākā dāvana, ko Dievs var dot, nav sakārtoti apstākļi vai atrisināta problēma, bet Viņš pats. Tam ticīgajam, kas ilgi un neatlaidīgi lūdzis un izjutis klusumu, apstājies šeit uz brīdi. Apsolījums nav, ka Dievs atbild pēc mūsu laika. Tas ir, ka Viņš atbild kā Tēvs, un tas nozīmē: reizēm ar „jā”, reizēm ar „vēl ne” un reizēm ar kaut ko labāku, nekā lūdzām. Durvis, pie kurām tu klauvē, nav durvis uz noliktavu. Tās ir durvis pie Personas. Klaudzini tālāk. Viņš jau ir otrā pusē.
3. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Lielākā daļa no mums nonāk pie lūgšanas tikai tad, kad nasta kļūst pārāk smaga. Mēs izturam, raizējamies, tiekam galā, un tad, kad vairs nevaram, mēs lūdzam. Pāvils runā par kaut ko pavisam citu. „Lūdziet bez mitēšanās,” viņš raksta 1. Tesaloniķiešiem 5:17. Trīs vārdi, kas jau divtūkstoš gadu mulsina un izaicina ticīgos. Kā cilvēks, kuram ir darbs, ģimene, blandošas domas un pilns kalendārs, var lūgt bez mitēšanās? Atbilde nav tā, ka mums būtu jābūt uz ceļiem divdesmit četras stundas diennaktī. Tā ir tā, ka lūgšana kļūst par atmosfēru, kurā mēs dzīvojam, nevis par uzdevumu, ko steidzam paveikt. Bērns nepārstāj sazināties ar mīlošu vecāku tikai tāpēc, ka rotaļājas pagalmā. Viņš sauc, atskatās, ieskrien iekšā ar jaunumiem. „Lūdziet bez mitēšanās” ir aicinājums uz tādu nepārtrauktu, nesaudzīgi atklātu sarunu ar Dievu, kurā robeža starp lūgšanu un pārējo dzīvi kļūst brīnišķīgi smalka. Filipiešiem 4:6 to padara pavisam konkrētu: „Nebēdājiet ne par ko, bet visās lietās lūgšanā un pateicībā darait savus lūgumus zināmus Dievam.” Vārds „nebēdājiet” šeit nozīmē: neesiet pilni raižu, nospiesti un pārslogoti. Pāvils nenoniecina jūsu rūpes kā sīkumus. Viņš piedāvā jums apmaiņu: atdodiet tās Dievam un pretī saņemiet to, kas „pārsniedz visu sapratni” (Filipiešiem 4:7). Šis miers nav grūtu apstākļu trūkums. Tā ir sardze, tas ir, kareivju postenis, kas novietots ap jūsu sirdi un prātu Kristū Jēzū. Pievērsiet uzmanību vārdam „pateicībā”, kas stāv tieši šī norādījuma vidū. Mums jānes savi lūgumi ar pateicību: ne pēc tam, kad atbilde ir klāt, bet pirms tam. Tāds ir noskaņojums, kas lūgšanu pārvērš no izmisīga darījuma uzticīgā sarunā. Jaunam ticīgajam tas nozīmē: tev nav jāsakārto sava nemiers, pirms lūdz. Tu to atnes un līdzās atnes pateicību. Nobriedušam ticīgajam der pajautāt: vai ir raizes, ko tu joprojām nes un kuras nekad patiesi neesi atdevis? Šodien ir diena, lai veiktu šo apmaiņu.
4. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Marks raksta steidzīgi: viņa evaņģēlijs ir pilns ar vārdu "tūdaļ", kas nozīmē nekavējoties, tieši tagad. Tāpēc ir pārsteidzoši, ka visā šajā kustībā viņš apstājas, lai parādītu, kā Jēzus dara kaut ko lēnu un apzinātu. "Un rīta agrumā, vēl tumsā, Viņš cēlās, izgāja un devās uz vientuļu vietu, un tur lūdza Dievu" (Marka 1:35). Iepriekšējā vakara notikumi bija neparasti: dziedināšanas, atbrīvošanas, visa pilsēta pie durvīm. Un Jēzus, tā vietā lai izgulētos, ceļas pirms saules un atrod klusu vietu vienatnē ar savu Tēvu. Tā nav nejauša detaļa. Marks parāda mums dzinēju zem kalpošanas. Brīnumi neradīja lūgšanu dzīvi: lūgšanu dzīve radīja brīnumus. Jēzus nelūdza tāpēc, ka Viņam būtu lieks laiks. Viņš atrada laiku, jo zināja, ka viss pārējais no tā atkarīgs. Kad mācekļi beidzot Viņu atrod un saka, būtībā: "Visi Tevi meklē, iesim", Viņš nav satraukts. Viņš ir mierīgs. Viņš zina, kurp iet tālāk, jo jau ir bijis kopā ar Tēvu. Psalmists šo ritmu saprata jau sen. "Kungs, no rīta Tu dzirdi manu balsi, no rīta es Tev sagatavoju savu lūgšanu un raugos uz Tevi" (Psalmi 5:4). Šis "raugos uz Tevi" nes sevī sarga tēlu, kas pārlūko apvārsni: lūdz un tad gaida, cerīgi, kad Dievs rīkosies. Lūgšana nav tikai runāšana. Tā ir arī dvēseles stāja, kas pavērsta pret Dievu un gaida Viņa atbildi. Tam, kas tikai sāk lūgt, šis fragments dod maigu atļauju: tev nevajag katedrāli vai ideālu stundu. Jēzus atrada vientuļu vietu, droši vien aukstu un tumšu pakalnu. Svarīgi ir tas, ka tu ej. Tev, kas ar Dievu staigā jau gadiem, godīgi pajautā sev: vai tava lūgšanu dzīve ved tavu dienu vai velkas tai pa pēdām? Klusā vieta nav greznība cilvēkiem ar vieglu dzīvi. Tā ir tās noturības avots, kas padara iespējamu sarežģītu dzīvi. Atrodi savu vientuļo vietu šodien, kaut vai piecas minūtes un novietota automašīna.
5. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Ir psalms, kas sākas ar pārmetumu, kas vērsts tieši debesīs. Dāvids nesāk ar slavēšanu, neievada to pieklājīgām frāzēm. Viņš sāk ar vārdiem: „Kungs, cik ilgi Tu mani aizmirsīsi bez gala?” (Psalmi 13:2). Ja tas tevi pārsteidz, labi. Tas nozīmē, ka lasi godīgi. Dāvids bija vīrs pēc Dieva sirds, un tomēr šeit viņš groza dūri pret debesīm. Viņš juta, ka ir aizmirsts. Viņš juta, ka Dievs no viņa slēpjas. Viņam šķita, ka bēdas ir uz palikšanu apmetušās viņa krūtīs, kamēr ienaidnieki gūst virsroku. Tam, kas Rakstus lasa pirmo reizi, noder zināt, ka psalmi bija Izraēla lūgšanu grāmata: dziesmas, kas skanēja tempļā, saucieni, kas pacēlās tuksnesī, vārdi, ko tūkstoš izmisušu lūpu pirms tevis bija noslīpējušas gludus. Tie nekad nebija domāti kā izsmalcināti priekšnesumi. Tie bija domāti kā patiesība. Un patiesība, ko Dāvids šeit saka, ir tā, ko daudzi no mums zina, bet nedaudzi uzdrošinās izteikt skaļi: dažreiz Dievs šķiet tālu, un tas sāp. Bet te ir tas, pie kā pieredzējušam ticīgajam, iespējams, vajadzētu apstāties no jauna: Dāvids nepaliek žēlabās. Viņš neatstāj sarunu. Viņš pagriežas, nevis tāpēc, ka būtu mainījušies apstākļi, bet tāpēc, ka izvēlas atcerēties, kas ir Dievs, pat tad, kad to nespēj sajust: „Bet es paļaujos uz Tavu žēlastību, mana sirds gavilēs, ka Tu palīdzi” (Psalmi 13:6). Šis vārds „bet” veic izcilu darbu. Tas ir godīgas lūgšanas eņģe. Žēlabas un paļāvība nav pretstati. Tā ir viena un tā pati lūgšana, ko saka vieni un tie paši lūpas, vienam un tam pašam Dievam. Dievs nav trausls. Viņš var izturēt tavas dusmas, tavu apjukumu, tavu „cik ilgi”. Godīga lūgšana nav necieņa, tā ir tuvība. Tas, kas Dieva priekšā izliekas, ka viss ir labi, tieši tas tur distanci. Tas, kas sauc no dziļumiem, tuvojas. Atnes Viņam šodien to, kas patiesībā ir tavā sirdī. Viņš to jau zina. Viņš tikai gaida, kad tu to pateiksi.
6. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Pirms tu šodien Dievam pasaki kaut vienu vārdu, simtais psalms vēlas, lai tu kaut ko izdarītu: sauc līksmi. Ne klusi, nedroši klauvē pie durvīm, kuras neesi pārliecināts, vai ir vaļā, bet sauc līksmi, kā tas, kas zina, ka ir gaidīts. „Ejiet pa Viņa vārtiem ar pateicību, Viņa pagalmos ar slavas dziesmām” (Psalmi 100:4). Attēls ir templis, bet aicinājums attiecas uz katru parasto tavas dzīves rītu. Tam, kas lasa pirmo reizi, ir vērts apstāties pie tā, ko pateicība lūgšanā patiesībā dara. Tā nav rituāla iesildīšanās, kā izstaipīšanās pirms skrējiena. Tā ir dvēseles pārorientēšanās. Kad sākam ar pateicību, mēs atzīstam kaut ko patiesu par realitāti: ka paši sevi neesam radījuši, ka neesam vieni, ka Dievs, pie kura tuvojamies, ir labs. Psalms 100 to balsta visdziļākajā patiesībā: „Atzīstiet, ka Tas Kungs ir Dievs! Viņš mūs radījis, un mēs esam Viņa” (Psalmi 100:3). Pateicība sākas ar atcerēšanos, kas ir Dievs un kas nav. Apustulis Pāvils, rakstot draudzei Kolosā no cietuma kameras, to atbalso ar pārsteidzošu īsumu: „Esiet neatlaidīgi lūgšanā un esiet tajā nomodā ar pateicību” (Kolosiešiem 4:2). Šis „nomodā” nozīmē palikt modram, būt lūgšanā nomodā, nevis miegainam vai izklaidīgam. Un pretlīdzeklis miegainai lūgšanai, Pāvila ieskatā, ir pateicība. Pateicība notur acis vaļā. Tā mums atgādina, ka lūgšana nav monologs griestos, bet saruna ar dzīvo Dievu, kas jau ir izdarījis neizmērojami daudz. Ticīgajam, kas lūdzis jau gadiem, šeit ir maigs izaicinājums: vai tavas lūgšanas nav kļuvušas smagas no lūgumiem un nabadzīgas no slavas? Nav nekā nepareiza, nesot savas vajadzības, par to runāsim rīt, bet lūgšanu dzīve, kas celta tikai uz lūgšanu, var nemanot pāraugt attieksmē pret Dievu kā pret automātu, nevis kā pret Tēvu. Pamēģini šodien ienākt ar atvērtām rokām, nevis lai saņemtu, bet lai pateiktos. Redzi, ko tas dara visam, kas seko.
7. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Šīs nedēļas ceļojumu noslēdzam vietā, uz kuru mūs var aizvest godīgākā lūgšana: brīdī, kad mums pietrūkst vārdu. Tu esi apsēdies lūgt un atradis tikai tukšas sāpes, kurām nespēj atrast nosaukumu. Tu esi gribējis aizsniegt Dievu, bet juties kā tīstoties miglā. Ja esi tur bijis, Romiešiem 8. nodaļai ir kas neparasts, ko tev pateikt: tā nav lūgšanas trūkums. Tā var būt visdziļākā lūgšana. „Tāpat arī Gars nāk palīgā mūsu vājībai, jo mēs nezinām, kā mums vajadzētu lūgt, bet pats Gars aizlūdz par mums ar neizsakāmiem nopūtiem” (Romiešiem 8:26). Izlasi to lēni. Dieva Gars, tas pats Gars, kas radīšanas sākumā lidinājās pār ūdeņiem, mājo ticīgajā un lūdz viņā, kad viņš pats vairs nespēj lūgt. Nopūta, ko nespēj ietērpt vārdos, nav nekas. To pārtulko Tas, kas pilnīgi pazīst gan tavu sirdi, gan Tēva prātu. Jaunam ticīgajam tā ir dziļa atbrīvošana: tu nevari lūgt nepareizi, ja patiesi vērsies pie Dieva. Tev nav vajadzīgs īstais vārdu krājums. Tev nav jājūtas daiļrunīgam vai pat sakarīgam. Jūda mūs aicina „lūgties Svētajā Garā” (Jūdas 20), tas ir, padoties Gara vadībai sevī, nevis sasprindzināties tikai pašu spēkiem. Lūgšana nav uzstāšanās, kas jānoliek, bet saruna, ko iespējo Gars. Un tiem, kas ar Dievu staigā jau ilgi, iespējams, it īpaši viņiem, arī šeit ir žēlastība. Garīgs nogurums ir īsts. Bēdu, apjukuma vai sausuma laiki pienāk pie uzticīgākajiem no mums. Romiešiem 8:26 apsolījums nezaudē spēku līdz ar briedumu. Gars aizlūdz par pieredzējušu svēto tikpat maigi kā par vissenāk atgriezušos. Dienās, kad tavas lūgšanas šķiet tikai nopūta, lai šī nopūta ir tava lūgšana. Dievs sadzird to, ko vārdi nespēj panest. Šonedēļ tu neesi nonācis lūgšanas galā, tu esi tikai sācis.