Septiņas dienas par Dieva piedošanas saņemšanu un par to, kā ar Viņa palīdzību mācīties piedot citiem.
1. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Iztēlojies skaidru vakara debesi: aiz tevis stiepjas austrumi, tev priekšā rietumi, un starp tiem ir attālums tik bezgalīgs, ka neviena cilvēka kāja to nespētu noiet. Šo tēlu psalmists izvēlas, kad mēģina aprakstīt, ko Dievs dara ar mūsu grēku. Viņš to nevis vienkārši noliek malā vai ieliek plauktā. Viņš to aizvāc. Pilnīgi. Uz visiem laikiem. "Cik tālu rīti ir no vakariem, tik tālu Viņš aizvācis no mums mūsu pārkāpumus" (Psalmi 103:12). Psalms sākas ar atgādinājumu, kas ir šis Dievs: ne tāls tiesnesis, kas skaita mūsu kļūdas, bet Tēvs, kas ir "žēlīgs un līdzcietīgs, lēns uz dusmām un liels žēlastībā" (Psalmi 103:8). Tam, kas Bībeli lasa pirmo reizi, ir vērts šeit apstāties: Bībeles Dievs negaida, kad varēs pieķert tevi pie nepareizas rīcības. Viņš jau zina katru tavu pārkāpumu, un Viņa pirmā kustība pret tevi ir žēlastība, nevis pazemojums. Tiem, kas ar Kungu staigā jau gadiem, ir vērts pievērst uzmanību kam tādam, ko, iespējams, neesat ievērojuši. Psalmists saka, ka Dievs "zina, kādi mēs esam darināti, Viņš atceras, ka mēs esam pīšļi" (Psalmi 103:14). Šis "atceras" runā par maigumu, nevis par nicinājumu. Dievs neaizmirst mūsu vājumu un tad neizlaiž nepacietībā, kad mēs klūpam. Viņš mūsu trauslumu tur savās domās tādā pašā gādībā, kādā tēvs tur mazu bērnu: zinādams, ko tas vēl nespēj panest, un tāpēc maigs. Tas maina to, kā mēs pieņemam piedošanu. Daudzi no mums Dieva piedošanu pieņem prātā, bet kauna smagumu krūtīs nēsā vēl gadiem. Psalms to neatļauj. Ja Viņš ir aizvācis tavu grēku tik tālu, cik rīti ir no vakariem, tu nevari aiziet un to atgūt. Tā vairs nav. Paliec tu: pazīts, turēts un mīlēts no Tēva, kura žēlastība ir augstāka par debesīm. Šodien lai šī patiesība nokļūst kādā konkrētā vietā. Padomā par vienu neveiksmi, ko velc sev līdzi. Dievs to jau ir aizvācis. Tev nav jānes tas, ko Viņš jau ir apglabājis.
2. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Pēteris domāja, ka ir devīgs. Viņa laika kultūrā rabīni parasti mācīja, ka piedot trīs reizes ir vairāk nekā pietiekami. Tāpēc, kad Pēteris piesolīja septiņas, divreiz vairāk nekā parasti un vēl vienu klāt, viņš droši vien cerēja uz atzinīgu mājienu. Taču Jēzus atbildēja ar skaitli, kas apturēja katru aprēķinu: "Es tev nesaku: līdz septiņām reizēm, bet līdz septiņdesmit reizes septiņām" (Mateja 18:22). Jēzus nenoteica jaunu griestu četri simti deviņdesmit. Viņš nojauca griestus pavisam. Tiklīdz tu sāc skaitīt, cik reižu esi kādam piedevis, tu jau esi pārpratis, kas ir piedošana. Piedošana, kā to māca Jēzus, nav darījums ar robežu. Tā ir sirds nostāja, kas plūst no tā, ka esam saņēmuši kaut ko tik milzīgu, ar ko nekāds cita cilvēka parāds mums nekad nevarētu salīdzināties. Nākamā līdzība to padara spilgtu. Kalps ir parādā ķēniņam desmit tūkstošus talantu, skaitli tik absurdu, ka tas pūli būtu licis smieties. Viens talants bija aptuveni divdesmit gadu alga. Desmit tūkstoši talantu bija neiespējams, neatmaksājams parādu kalns. Ķēniņš to visu piedod, brīvi un pilnībā. Tad šis pats kalps sastop biedru, kas viņam parādā simts denāru, apmēram trīs mēnešu algu, un liek viņu iemest cietumā. Kontrasts nav smalks. Tas ir domāts, lai mūs sašūpotu pašpārbaudei. Šo jautājumu līdzība klusi uzdod katram ticīgajam: vai tu zini, patiešām zini, cik daudz tev ir piedots? Ne kā teoloģisku faktu, bet kā kaut ko, ko jūti savos kaulos? Jo, kad šis parāds mums kļūst īsts, kad aptveram desmit tūkstošu talantu kalnu, ko Dievs mūsu labā novēlis, tad simts denāru pārmetumi pret citiem sāk izskatīties pavisam citādi. Piedot citiem ir grūti. Neviens nedrīkst izlikties, ka tā nav. Bet ceļš uz to vienmēr sākas vienādi: atgriezties pie krusta un atcerēties, kas tur tev tika atcelts.
3. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Pāvils šo tēmu neuzsāk lēni. Viņš sāk ar sarakstu: rūgtums, dusmas, niknums, kliegšana, zaimošana, ļaunprātība, un aicina efeziešus visu to atmest (Efeziešiem 4:31). Pirmo reizi lasītājam „atmest” ir spēcīgs izteiciens. Tas nozīmē kaut ko novilkt, kā novelk mēteli. Tie nav tikai ieradumi, kas jāsavalda, tie ir apģērbi, kas nepiestāv tam, kurš ir tērpts Kristū. Tad nāk alternatīva, un tā nav vienkārši „mēģini stingrāk būt jauks”. Pāvils raksta: „Bet esiet viens pret otru laipni, sirsnīgi, piedodami cits citam, itin kā Dievs Kristū jums ir piedevis” (Efeziešiem 4:32). Mērauklā ir elpu aizraujoša. Ne „piedod tā, kā tu gribētu, lai tev piedod”. Ne „piedod, kad viņi to ir pelnījuši”. Piedod tā, kā Dievs Kristū ir piedevis tev. Mūsu piedošanas mēram jābūt Viņa mēram. Kolosiešu vēstulē ir vārds, ko pieredzējuši lasītāji dažkārt pārāk ātri izlaiž: „panesdami cits citu” (Kolosiešiem 3:13). Pacietība ir piedošanas klusā radiniece. Piedošana attiecas uz izdarītu pāridarījumu. Pacietība ir ikdienas izturība, kas uzņem berzi, dzīvojot līdzās nepilnīgiem cilvēkiem: sīkos kairinājumus, atkārtotās vājības, to, kādi cilvēki vienkārši ir. Vajadzīgas abas. Abas ir iespējamas tikai tāpēc, ka esam „Dieva izredzētie, svētie un mīļotie” (Kolosiešiem 3:12), cilvēki, kas saņēmuši identitāti, pirms mums tika prasīts pildīt pienākumu. Pievērsiet uzmanību secībai abos fragmentos: tas, kas tu esi, ir pirms tā, ko tu dari. Tu esi izredzēts, svēts, mīļots, tāpēc tērpies sirsnīgā žēlsirdībā, laipnībā, pazemībā, lēnprātībā, pacietībā. Dievs nekad neprasa mums radīt piedošanu no nekā. Viņš prasa smelties no tā, kas mums jau ir dots. Ja šodien tev ir grūti kādam piedot, aicinājums nav sasprindzināt gribasspēku. Tas ir iet dziļāk savā mīļotībā, apstāties pie patiesības, ka Dievs Kristū ir piedevis tev, un ļaut tai pārplūst.
4. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Jēzus stāstīja šo līdzību cilvēkiem, kas kurnēja, ka Viņš pieņem grēciniekus un ēd kopā ar viņiem. Tāpēc, pirms ieejam līdzībā, jāsajūt klausītāju smagums. Farizeji un rakstu mācītāji nebija auksti, vienaldzīgi cilvēki. Viņi bija dziļi reliģiozi un ticēja, ka svētums prasa distanci no nešķīstā. Un Jēzus atbildēja uz viņu kurnēšanu nevis ar pierādījumu, bet ar stāstu par tēvu. Jaunākā dēla lūgums: "Tēvs, dod man to mantas daļu, kas man pienākas" (Lūkas 15:12), tajā kultūrā bija gandrīz tas pats, kas vēlēties tēva nāvi. Viņš gribēja mantojumu bez attiecībām. Viņš gribēja to, kas bija tēvam, nevis pašu tēvu. Un tēvs viņam to iedeva. Jau tas vien ir žēlastības portrets: brīvība, ko Dievs mums dod pat aiziet no Viņa. Dēls nonāk svešā zemē un ganīt cūkas, kas ebreju klausītājam bija zemākā iedomājamā pazemojuma pakāpe. Un tad teksts saka: "Tad viņš nāca pie sevis" (Lūkas 15:17). Pie šiem vārdiem ir vērts kavēties. Nākt pie sevis nav tas pats, kas kļūt cienīgam. Dēla plāns, kad viņš ceļas, joprojām ir darījuma plāns: viņš piedāvās būt par algādzi, lai nopelnītu savu maizi. Viņš vēl negaida atjaunošanu. Viņš gatavo runu. Bet tēvs raugās. "Kad viņš vēl bija tālu, viņa tēvs viņu ieraudzīja" (Lūkas 15:20). Tēvs bija vērojis ceļu. Un, kad viņš ieraudzīja zēnu, viņš negaidīja runu. Viņš skrēja. Senajos Tuvajos Austrumos cienījams vīrs neskrēja, tas tika uzskatīts par necienīgu. Tēvs tomēr skrēja, krita dēlam ap kaklu un skūpstīja viņu. Zēns sāk savu iemācīto runu, un tēvs to pārtrauc ar svinībām. Šo Dievu Jēzus atklāj kurnošajiem reliģiozajiem cilvēkiem un arī mums. Viņš nestāv pie durvīm sakrustotām rokām, gaidīdams, vai tava atvainošanās ir pietiekama. Viņš skrien. Viņš tevi ir gaidījis. Un, pirms tavi vārdi ir beigušies, Viņš jau sauc pēc tērpa, gredzena un mielasta.
5. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Iedomājies šo ainu: pakalns ārpus Jeruzalemes mūriem, trīs krusti pret debesīm un pūlis, kas visu rītu ir izzobojis vidējo no krustiem. Kareivji tikko iedzinuši naglas Viņa rokās un kājās. Reliģiskie vadītāji ņirgājas. Pūlis izsmej. Un tieši šajā brīdī, ne tad, kad sāpes norimušas, ne tad, kad pūlis apklusis, Jēzus atver muti un saka: "Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara" (Lūkas 23:34). Ja tu šos vārdus nekad neesi lasījis, ļauj tiem lēni nolaisties sirdī. Ja esi tos lasījis simtiem reižu, mēģini tos sadzirdēt kā pirmo reizi. Tik satriecošs šis brīdis ir tāpēc, ka Jēzus nepiedod īstajā laikā, kad Viņam būtu ērti. Viņš negaida, kamēr cilvēki nožēlos un lūgs piedošanu. Viņš lūdz par viņu piedošanu, kamēr naglas vēl ir svaigas un apvainojumi vēl skan. Šī nav piedošana kā sajūta, tā ir piedošana kā izvēle, gribas lēmums, kas sakņojas mīlestībā. Jēzus saprata to, ko mēs bieži nepamanām: cilvēki, kas Viņam darīja pāri, bija garīgi akli. "Tie nezina, ko dara." Šie vārdi nav attaisnojums grēkam, tie ir logs uz Dieva žēlastību, kas satiek cilvēku tur, kur beidzas viņa izpratne. Tad mēs atšķiram Apustuļu darbu 7. nodaļu un redzam Stefanu, pirmo kristiešu mocekli, ko saniknots pūlis nomētā ar akmeņiem. Kamēr akmeņi krīt, Lūka raksta, ka viņš "stiprā balsī sauca: Kungs, nepieskaiti viņiem šo grēku" (Apustuļu darbi 7:60). Kristus Gars bija Stefanu tik dziļi pārveidojis, ka krusta lūgšana kļuva par viņa paša pēdējās elpas lūgšanu. Tas nebija nejaušs. Stefans bija redzējis, ko darīja Jēzus, un tas bija ieaudzis viņā tik dziļi, ka nesa augļus viņa smagākajā stundā. Šodien kluss, izzinošs jautājums: kurš vārds tavā sarakstā ir visgrūtākais? Kurš ir tas cilvēks, kura pārkāpums vēl joprojām savelk kaut ko tavā krūtīs? Jēzus šo lūgšanu nelūdza no ērta attāluma. Viņš to lūdza no krusta. Tas nozīmē, ka piedošana, īsta, dārgi izmaksājusi, Gara spēkā dota piedošana, ir iespējama pat brūces vidū, ne tikai pēc tās sadzīšanas. Tev nav jāsajūt to vispirms. Tu vari to izvēlēties pirmais un lūgt Dievu, lai sajūta nāk pa pēdām.
6. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Ir kāds smagums, kas ieperinās kaulos, kad kas neapliecināts pārāk ilgi paliek dvēselē. Psalmists to labi zināja. 32. psalmā viņš raksta par laiku pirms grēku apliecināšanas, kad viņš par savu grēku klusēja: "mani kauli sabruka, visu dienu vaimanājot" (Psalmi 32:3). Tas ir spilgts, miesisks apraksts tam, ko vaina dara cilvēkam no iekšienes. Viņš nerunā par vainu kā juridisku jēdzienu, bet kā par pieredzi, kas viņu izsūca tā, kā sausums izsūc zemi. Un tad viņš apliecināja. Un viss mainījās. Apustulis Jānis, rakstīdams daudz vēlāk, šo pašu patiesību izsaka pavisam skaidri: "Ja mēs savus grēkus apliecinām, Viņš ir uzticīgs un taisns, ka piedod mums grēkus un šķīstī mūs no visas netaisnības" (1. Jāņa 1:9). Ievēro divus vārdus, ko Jānis liek kopā: uzticīgs un taisns. Dievs mums nepiedod tāpēc, ka ir ļaunprātīgi iecietīgs vai skatās garām. Viņš piedod, jo ir uzticīgs savām derības solībām un jo taisnība krustā jau ir izpildīta. Piedošana nav tas, ka Dievs lauž noteikumus, tā ir tas, ka Dievs tos godā caur Kristu. Pirmo reizi lasītājam to var teikt vienkārši: grēku apliecināšana nav rituāls, ar ko nopelnīt Dieva labvēlību. Tā ir vienkārša piekrišana Dievam par to, kas ir patiesība: ka esam grēkojuši, ka tas ir svarīgi un ka mums vajag Viņa žēlastību. Vārds oriģinālgrieķu valodā nes domu "sacīt to pašu, ko saka Dievs". Kad apliecinām, mēs beidzam strīdēties ar Dievu par savu stāvokli un nostājamies tajā pašā pusē, kur Viņš. Tā ir pazemības nostāja, un tā atver durvis. Pieredzējušam ticīgajam: 32. psalmā Dāvids saka, ka tad, kad viņš atzina savu grēku, Dievs piedeva "manu grēku noziegumu" (Psalmi 32:5), un šī frāze it kā uzsver, ka Dievs piedeva ne tikai darbu, bet arī pamāņu sakni zem tā. Tāds ir šķīstīšanas dziļums. Tu neesi tikai attaisnots uz papīra, tu esi nomazgāts. Lai ko tu klusībā nestu, lai ko tu cerēji, ka neviens, arī Dievs, nepamanīs, šodien ir labs laiks to nest gaismā. Viņš ir uzticīgs. Viņš ir taisns. Un Viņš šķīstīs.
7. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Šonedēļ mēs esam nogājuši garu ceļu: no Dieva piedošanas elpu aizraujošā plašuma līdz dārgajam, Garā spēkam darbam piedot citiem. Šodien mēs nonākam pie jautājuma, uz kuru ved visa šī ceļojuma gaita: kā izskatās dzīvot patiešām brīvam? Ne tikai zināt mācību par piedošanu, ne tikai piedzīvot aizkustinošu atbrīvošanas brīdi, bet iet cauri parastajām dienām kā tam, ko vairs neietur gūstā vecas brūces un vecas pārkāpšanās. Pravietis Mihas dod mums vienu no skaistākajiem Dieva piedošanas tēliem visā Rakstu vēstījumā. Viņš raksta par Dievu, kam "patīk žēlsirdība" un kas "iemetīs visus viņu grēkus jūras dziļumos" (Mihas 7:18-19). Šis jūras dziļuma tēls ir izvēlēts apzināti. Senajā pasaulē jūras dzelme bija visnesasniedzamākā, visnezināmākā vieta, ko cilvēks spēja iedomāties. Dievs tavus grēkus neglabā kaut kādā skapī. Viņš tos nepatur rezervē. Viņš tos met vietā, no kuras tie vairs nevar atgriezties. Ne velti vecie sludinātāji mēdza teikt: Viņš tos iemet jūrā un uzliek zīmi: "Zvejot aizliegts." Pāvils, rakstot romiešiem, šo brīvību ienes ikdienas attiecību audumā. "Neļaujies ļaunumam sevi uzvarēt, bet uzvari ļaunumu ar labu" (Romiešiem 12:21). Tāda ir brīvas dzīves praktiskā forma. Tas nenozīmē izlikties, ka ļaunais ir labs vai ka sāpju nav bijis. Tas nozīmē neļaut ļaunumam pateikt pēdējo vārdu tavā dzīvesstāstā. Katrs patiesi labs darbs pret to, kas tev nodarījis pāri, ir pasludinājums, ka tu neesi viņa gūsteknis. Tu esi brīvs, un tu izvēlies tā arī dzīvot. Kad šī nedēļa tuvojas noslēgumam, padomā, kā brīvība patiesībā jūtama tavā ķermenī, tavā dienas kārtībā, tavās attiecībās. No Dieva saņemtā piedošana nav darījums, ko tu noslēdzi pirmajā dienā un tad atstāji aiz muguras. Tā ir gaiss, ko tu elpo katru rītu. Un citiem dāvātā piedošana nav viens dramatisks mirklis, bet ikdienas prakse, dažkārt ikdienas izvēle, neļaut pagātnei valdīt pār tagadni. Tu esi radīts, lai dzīvotu brīvs. Ar Viņa žēlastību tu vari.