Septiņas dienas ar saudzīgiem Rakstu vārdiem zaudējuma laikos: ejam kopā ar Dievu, kas ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis.
1. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Ir kāds Dieva vārds, pēc kura mēs lielākoties neaizsniedzamies, kamēr zeme nepazūd zem kājām. Pāvils, rakstīdams no savas kuģa avāriju, pēlienu un bezmiega nakšu pieredzes, savu vēstuli korintiešiem sāk nevis ar stratēģiju vai paskaidrojumu, bet ar vārdu: "žēlsirdības Tēvs un visas iepriecināšanas Dievs" (2. Korintiešiem 1:3). Ievēro vārdu visas. Ne dažāda iepriecināšana, ne reizēja iepriecināšana, ne iepriecināšana tikai tām sērām, ko Viņš uzskata par cienīgām. Visas iepriecināšanas. Viņš nevērtē mūsu zaudējumus, pirms nolemj, vai ierasties. Psalmists vēl tuvāk to izsaka Psalmā 34:19: "Tas Kungs ir tuvu tiem, kam sagrauzta sirds, un palīdz tiem, kam salauzts gars." Vārds tuvu nozīmē līdzās, šeit pat, nevis vērojot no drošas distances. Senajā pasaulē salauzta sirds nebija tikai sajūta, bet pilnīgas sabrukšanas stāvoklis, tādas sēras, kas cilvēku it kā pārlauž uz pusēm. Un tieši tur, pārlauztajā vietā, Raksti saka, ka Dievs pienāk vistuvāk. Viņu neatbaida tava sabrukšana. Viņš dodas tai pretī. Pāvils piebilst ko tādu, kas pirmreizējam lasītājam var šķist pārsteidzošs, bet ilggadējam ticīgajam, iespējams, piemirsies: Dievs mūs iepriecina, "lai mēs varētu iepriecināt tos, kas ir kādās bēdās, ar to iepriecinājumu, ar ko Dievs mūs pašus iepriecina" (2. Korintiešiem 1:4). Tavas sēras nav strupceļš. Jau tagad tās top ieaustas kaut kur, kas kādreiz sasniegs citu cilvēku viņa tumšajā stundā. Tev tas vēl nav jāredz. Tev jāpieņem tikai tas, ko Viņš piedāvā šodien. Ja tu esi zaudējuma pirmajās, brūcējošajās stundās, tev nav jāizliekas stipram vai jāfabricē miers. Tu esi aicināts vienkārši būt tuvu Tam, kas jau ir tuvu tev. Atnes savas lauskas. Viņš ir visas iepriecināšanas Dievs, un visas nozīmē arī tavu.
2. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Divi no visklusāk satriecošajiem vārdiem visos Rakstos ir Jāņa evaņģēlija 11:35: „Jēzus apraudājās.” Tas ir īsākais pants Bībelē, un, iespējams, vissvarīgākais ikvienam, kas šobrīd ir bēdu pārņemts. Ļausim tam aizsniegt sirdi, pirms ejam tālāk. Jēzus apraudājās. Viņš tikko bija nonācis pie sava drauga Lācara kapa. Marija bija nokritusi pie Viņa kājām, un viņas vārdi bija pilni ar tādām bēdām, kurām nerūp pieklājība: „Kungs, ja Tu būtu šeit bijis, mans brālis nebūtu miris” (Jāņa 11:32). Viņa Viņu nenosoda, viņa vienkārši pasaka savu sāpju patiesību, un to viņa saka tieši tam, kam to vajag teikt. Jēzus nelabo viņas teoloģiju. Viņš uzreiz nesāk sprediķi par augšāmcelšanos. Raksti saka, ka Viņš „garā iekustējās un sevī sarūgtinājās” (33. p.), un tad Viņš apraudājās. Tieši tas ir tik ievērības cienīgi: Jēzus jau zināja, ko drīz darīs. Pēc dažām minūtēm Lācars iznāks no kapa dzīvs. Brīnums visu laiku bija Viņa rokās. Un tomēr Viņš raudāja. Tātad Viņa asaras nebija izmisuma vai bezpalīdzības asaras, tās bija mīlestības asaras. Viņš neraudāja tāpēc, ka Viņam nebūtu atbildes, bet tāpēc, ka cilvēkiem, ko Viņš mīlēja, sāpēja. Viņa mīlēto bēdas aizkustināja Viņu līdz asarām pat tad, kad Viņš zināja, kāds būs iznākums. Tev, kas Rakstus lasi jau ilgi, ļauju apstāties pie šī: mūžīgais Dieva Dēls, caur kuru viss ir radīts, stāvēja pie kapa un raudāja. Bēdas nav ticības neveiksme. Tās nav pazīme, ka tu netici augšāmcelšanai. Jēzus ticēja augšāmcelšanai vairāk nekā jebkurš, kas jebkad dzīvojis, un tomēr Viņš raudāja. Tavas asaras nav pretrunā ar tavu paļāvību uz Dievu, tās var būt viena no godīgākajām lūgšanām, ko tu jebkad lūdz. Šodien Viņš redz tevi tavās bēdās. Un Viņš nav vienaldzīgs.
3. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Psalms 23 ir tik pazīstams, ka riskējam to lasīt kā ielas zīmi: acis pāri slīd, īsti neapstājoties. Tāpēc šodien nobremzēsim pavisam un ievērosim, kurp šis mīļais psalms mūs patiesībā ieved. Dāvids neapsola dzīvi bez ielejām. Viņš ieved mūs tieši vienā no tām. „Un kaut man arī būtu jāstaigā pa nāves ēnas ieleju, es nebīstos no ļauna” (Psalms 23:4). Ieleja ir īsta. Ēna ir īsta. Dāvids to nenoliedz, un mums arī nevajadzētu. Visu maina vārds „cauri”. Ne ieleja, kurā jāpaliek, bet ieleja, kurai jāiet cauri: tur ir kustība, virziens, otra puse. Un ir Pavadonis. „Jo Tu esi ar mani, Tava rīkste un Tavs zizlis mani mierina.” Gana rīkste bija paredzēta plēsēju atvairīšanai, bet zizlis avju vadīšanai un atbalstīšanai šaurās takās. Abi ir klāt ielejā. Aizsardzība un vadība, tieši tas, kas mums vajadzīgs, kad neredzam skaidri. Tam, kas lasa pirmo reizi, der zināt, ka Dāvids rakstīja no pieredzes. Pirms kļuva par ķēniņu, viņš pats bija gans un zināja, ko nozīmē vadīt nobiedētus dzīvniekus caur bīstamu apvidu. Viņš nerakstīja teoriju, viņš rakstīja liecību. Viņš bija bijis ielejā. Viņš bija izjutis ēnu. Un bija atradis Ganu uzticamu. Tam, kas ar Dievu staigā jau gadiem, apdomā: nāves ēnas ieleja nav Gana prombūtne, tā ir viena no vietām, kur Viņš ir klāt īpaši konkrēti un personiski. Zaļās ganības un klusie ūdeņi 2. un 3. pantā ir godības pilni, taču tieši 4. pantā Dāvids pāriet no runāšanas par Dievu uz runāšanu tieši Viņam. „Tu esi ar mani.” Tuvība tumsā kļūst dziļāka. Kur arī tu šodien atrastos ielejā, tu to neej viens. Gans zina katru soli šajā ceļā, un Viņš nav atstājis tavu pusi.
4. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Jānis, pēdējais dzīvais apostolis, raksta Atklāsmes grāmatu kā sirmgalvis trimdā Patmos salā. Viņš ir pārdzīvojis gandrīz visus, ko mīlējis. Viņš ir redzējis, kā ciešanas piemeklē draudzi. Un tieši šādā situācijā Dievs viņam dod tik plašu un tik maigu atklāsmi, ka tā jau divtūkstoš gadu nes mierinājumu sāpju pārņemtām sirdīm: "Un Dievs noslaucīs visas asaras no viņu acīm, un nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaimanu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija pirmais, ir pagājis" (Atklāsmes grāmata 21:4). Tam, kas lasa pirmo reizi, vērts apstāties pie attēla, kā Dievs slauka asaras. Tā nav tāla, formāla rīcība: tas ir Tēvs, kas noliecas pie bērna sejas. Dievs, kas ar vārdu radīja galaktikas, tiek parādīts darām kaut ko tik tuvu, ka vajadzīga maiga roka un klātbūtne līdzās. Katra asara, ko esi raudājis, ir redzēta. Katra no tām kādreiz tiks personīgi un maigi aizskarta. Fragments sākas ar jaunām debesīm un jaunu zemi, un tad seko lielais pasludinājums: "Redzi, Dieva telts ir pie cilvēkiem, un Viņš mājos pie tiem, un tie būs Viņa ļaudis, un pats Dievs būs ar tiem, būdams viņu Dievs" (3. v.). Vārds telts nes sevī visas Vecās Derības svaru: vieta, kur debesis satikās ar zemi, kur Dieva klātbūtne apmetās Viņa ļaužu vidū. Jānis saka: viss, kas agrāk bija patiess tikai daļēji, tagad ir pilnībā, mūžīgi un neatsaucami patiess. Dievs ar mums. Ne viesojas. Mājo. Pieredzējušam ticīgajam vērts ievērot, ka 5. pantā teikts: "Redzi, Es daru visu jaunu", nevis "Es daru visu no jauna". Viņš neatmet to, kas bijis. Viņš to atjauno. Cilvēki, ko esi mīlējis un zaudējis, dzīve, ko sēras ir pārmainījušas, nekas no tā nav ārpus šī vārda sasniedzamības: jauns. Tā nav bēgšana no īstenības. Tā ir visreālistiskākā cerība pasaulē, ko izsaka Tas, kas sēž tronī un piebilst: "Jo šie vārdi ir patiesi un ticami." Sēras ir īstas. Un tāpat ir arī šis.
5. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Ir bēdas, kurām pasaule nespēj piedāvāt nekādu dziedinājumu: bēdas, kad stāvi pie kapa un domā, vai atvadas tiešām ir uz mūžu. Tesalonikas ticīgie šīs bēdas pazina. Daži viņu mīļie bija miruši, pirms Jēzus atgriezies, un viņi baidījās, ka šie mīļie ir kaut ko zaudējuši, palikuši pagātnē. Pāvils raksta viņiem nevis tāpēc, lai bārtu viņu bēdas, bet lai tās virzītu citā virzienā. Viņš nesaka: „Nebēdājieties.” Viņš saka kaut ko daudz maigāku un daudz precīzāku: „lai jūs nebēdātos kā citi, kam nav cerības” (1. Tesaloniķiešiem 4:13). Atšķirība nav asarās, bet tajā, kas stāv to otrā pusē. Tad Pāvils dara ko ievērojamu. Viņš balsta augšāmcelšanās cerību nevis vēlmju domāšanā, bet tajā, kas jau ir noticis. „Jo, ja mēs ticam, ka Jēzus ir miris un augšāmcēlies, tad Dievs arī aizmigušos caur Jēzu atvedīs kopā ar Viņu” (1. Tesaloniķiešiem 4:14). Kristus augšāmcelšanās nav tikai mierinājums, tā ir pierādījums. Tā kā Viņš ir iznācis no kapa, kaps nepasaka pēdējo vārdu pār tiem, kas pieder Viņam. Šī loģika ir tikpat stabila kā tukšais kaps. Pirmo reizi lasošajam: „aizmigt” šeit ir maigais vārds, ko Raksti lieto ticīgā nāvei. Tas nav iznīcinājums, bet atpūta, pēc kuras sekos pamošanās. Tev, kas ticībā staigā jau sen, ļauju apstāties pie šī: Pāvils saka, ka Dievs atvedīs viņus *kopā* ar Sevi. Tie, ko esam zaudējuši Kristū, nesēž kaut kur vieni un negaida. Viņi ir pie Kunga, un, kad Viņš nāks, viņi nāks kopā ar Viņu. Šis fragments beidzas ar tik spilgtu ainu, ka tā ir mierinājusi baznīcu divus tūkstošus gadu: sauciens, bazūne, augšāmcelšanās, atkalredzēšanās un tad šie vārdi: „un tā mēs vienmēr būsim pie Kunga” (1. Tesaloniķiešiem 4:17). Ne uz laiku. Vienmēr. Lai kādu zaudējumu tu šodien nestu, ļauj šim vārdam „vienmēr” darīt savu lēno, dziļo darbu tevī. Bēdas ir īstas. Bet tāpat ir īsta šī cerība. Un šī cerība nav sajūta, tā ir apsolījums, kas parakstīts ar augšāmcelšanos.
6. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Pacel acis. Ar to sākas šī diena. Psalma 121 sacerētājs paskatās uz kalniem un uzdod jautājumu, ko katra sērojoša sirds agrāk vai vēlāk uzdod savā valodā: no kurienes nāk mana palīdzība? Tas nav izmisuma jautājums, tas ir jautājums ceļā uz atbildi. Un atbilde nāk uzreiz, droša un nesteidzīga: „Mana palīdzība nāk no Tā Kunga, kas radījis debesis un zemi” (Psalms 121:2). Tas, kas veidoja kalnus, ir tas pats, kas dzird tavu saucienu. Lai šis samērs tevī nostiprinās. Tas, kas seko Psalmā 121, ir viena no vissargājošākajām vietām visā Rakstos. Tas Kungs neļaus tavai kājai paslīdēt. Viņš neaizmigs. Viņš ir tavs paēnojums, tavs sargs, tavs aizstāvis, tev izejot un ienākot. Sērojošam cilvēkam tie nav abstrakti apsolījumi, tā ir roka uz pleca tumsā. Iespējams, tu jūties pavisam nestabili, it kā zeme zem ierastās dzīves būtu pakustējusies. Psalms runā tieši uz šo izjūtu: Viņš modri vēro. Viņš nesnauž. Visuma plašums Viņu neattālina no tavu sāpju mazuma. Jeremija sacerēja Raudu dziesmas Jeruzalemes drupās, postā, kas bija tik pilnīgs, ka to grūti iedomāties. Un tomēr no šīm drupām viņš raksta vārdus, kas pārdzīvojuši katru impēriju: „Tā Kunga žēlastība ir tā, ka mēs neesam iznīcināti, jo Viņa apžēlošanās nav izsīkusi. Tā ir jauna katru rītu, un Tava uzticība ir liela” (Raudu dziesmas 3:22-23). Ievēro: viņš nesaka, ka apstākļi būtu mainījušies. Viņš saka, ka atcerējās. Cerība tumšākajos laikos bieži ir apzināta pieminēšana. Tam, kas lasa pirmo reizi: Jeremija nizlikušies, ka viss ir labi. Īstā postā viņš izvēlas atcerēties to, ko zina par Dievu. Pieredzējušam ticīgajam: „jauna katru rītu” nozīmē, ka žēlastību, kas tev vajadzīga šodien, vakardiena nav iztērējusi. Viņa apžēlošanās nav ierobežots krājums. Lai ko šis rīts nestu, un sēras mēdz padarīt rītus īpaši smagus, tajā jau gaida jauna žēlastība.
7. diena
Šodienas lasījums
Pārdomas
Septiņas dienas mēs kopā gājām cauri ielejai, un šodien nonākam nevis pie bēdu gala, bet pie pamata zem tām, pie pamata, kas nevar iegrimt. Pāvils Romiešiem 8:35 uzdod jautājumu, kas skan gandrīz kā izaicinājums: "Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības?" Un tad, it kā paredzēdams katru tumšo atbildi, ko cilvēka sirds varētu čukstēt pretī, viņš tās uzskaita: bēdas, šaurība, vajāšana, bads, kailums, briesmas, zobens. Viņš nerunā teorētiski. Viņš citē psalmu par nonāvēšanu visu dienu. Viņš zina, kā ciešanas izskatās no iekšpuses. Un tad nāk viens no lielajiem pavērsiena vārdiem visā Rakstu vēstījumā: "Bet." Ne pieklājīga iebilstība, bet uzvaras pilns atteikums. "Bet visās šais lietās mēs vairāk nekā uzvarējām, caur To, kas mūs mīlējis" (Romiešiem 8:37). Pievērs uzmanību šim izteikumam: ne *neraugoties uz* šīm lietām, bet *tajās*. Uzvara nav grūtības novākšana. Tā ir Tā klātbūtne, kas mūs mīlējis un tur mūs pašā grūtībās neuzvarētus. Pēc tam Pāvils izstiepj valodu līdz tās malām, lai neviens nekas neizslīdētu cauri tīklam. Nāve. Dzīve. Eņģeļi. Valdības. Tagadnes lietas. Nākamās lietas. Augstums. Dziļums. Jebkāds cits radījums. Viņš veido sarakstu bez spraugām. Nekas radītajā pasaulē, un bēdas, cik graujošas tās arī nebūtu, pieder radītajai pasaulei, nevar ieķerties Dieva mīlestībā un izraut tevi no tās. Pirmreizējam lasītājam šis ir vienkāršākais un pārsteidzošākais: tevi nav iespējams padarīt par Dieva nemīlētu. Ne ar neko, kas ar tevi noticis, ne ar neko, no kā baidies. Pieredzējušam ticīgajam: pasēdi pie vārdiem "Dieva mīlestības, kas ir Kristū Jēzū, mūsu Kungā" (Romiešiem 8:39). Šī mīlestība nav abstrakta. Tā ir sastopama Personā, kas ienāca nāvē un atgriezās. Viņš tevi nemīlēja no drošas distances. Viņš gāja līdz galam. Un tāpēc nav vietas, uz kurieni tevi aizvestu tavas bēdas un kur Viņa mīlestības jau nebūtu bijis un kur tā jau negaidītu. Tu neesi viens. Tu nekad neesi bijis viens. Un nekas, nekas to nevar padarīt nepatiesu.